Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Flightless Bird]

Loreta visai garlaikota sēdēja limuzīnā ar tik tumšiem stikliem, ka knapi varēja saskatīt kā mainās Vidzemes ainava aiz loga. Tāpēc neatlika nekas cits, kā iesāņus neuzkrītoši aplūkot pašas vīru. Konstantīna sejā rotājās tik reti redzētā, viegli saņainā izteiksme. Laika viņš atkal sacer mūziku... Lora diezgan pārliecināti nodomāja. Pa šiem daudzajiem gadiem viņa vīru, vai vismaz tā izturēšanaš manieri atšķirīgos gaīdījumos, bija diezgan labi iegaumējusi. Ja viņai vairāk interesētu citi cilvēki, iespējams viņa būtu pacentusies arī vairāk iepazīt šo cilvēku, bet tomēr tā personībā vienmēr bija Loretai neizzināti atvari. Viņa tikai daļēji apjauta smaidu, kas bija iezadzies lūpās, viņu taču joprojām valdzināja šis cilvēks, it īpaši, kad bija tik mierīgā un pat sapņainā noskaņojumā.

Beidzot garais piebraucamais ceļš bija pievārēts un limuzīns piestājis barokālās muižas priekšā. Kad Konstantīns atvēra viņai durvis, Loreta konstatēja, ka saule jau ir norietējusi, tāpēc sacēla kleitu uz augšu un izkāpa. Viņa uz meta tikai īsu un mazliet nicīgu mirkli savam vīram, jo tā balsī skaidri varēja saklausīt ironiju, kad tas nosauca viņu par "mīļo". Tad Loreta satvēra pastiepto roku un devās uz durvīm, ar aukstu un riebuma pilnu skatienu nomērījusi puskailo sievieti, viņa tai pateica savu vārdu un uzvārdu, un nesagaidījusi nekādu apstiprinājumu devās iekšā.

Muižas iekštelpās tik pat kā nekas nebija mainījies, ja nu kāda vāze šurp vai turp. Loreta pamanīja Anastāsiju uz trepju platformas un laipni pamāja viņai ar galvu. Viņa nejuta īpašas antipātijas vai simpātijas pret nevienu no šīs dzimtas, tāpēc centās izturēties cik iespējams neitrāli. Galu galā nemaz nebija īsti noprotams šīs vizītes mērķis - vai tā bija Džozefa godināša, vai Aksela sumināšana. Kas to lai zin, par ko šis viss izvērtīsies..