Dēmoni: Bābeles tornis, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Hworang666]

Bija jūnijs. Karsta vasaras diena, lai gan precīzāk būtu teikt - rīts. Nedēļa jau vilkās uz beigu pusi un, paldies Dievam, ka tā. Šī bija bijusi viena no karstākajām nedēļām kādas piedzīvotas kopš 1963. gada, kad temperatūra bija uzkāpusi līdz pat 42 grādiem. Ikviens no dzīves nogurušajiem iedzīvotājiem vēlējās, kaut ātrāk pienāktu ilgi solītā vētra un lietus atveldzētu arī šo "elles nostūri", kā bija izteicies laika ziņu diktators. Bet, nekas vēl nebija noticis un tikko bija sākusies kārtējā darbadiena.

Nahigo Numatani:
Tā bija viena no graujošākajām dienām Reikas uzņēmuma vēsturē. Neskatoties uz to, ka uzņēmums skates tik pat kā nerīkoja (pēc skaita šī būs tikai otrā, bet pirmā bija tik "graujoša", ka uzreiz pēc tās, Nahigo iekļuva augstākajās aprindās), vienmēr nācās pieļaut kādus izņēmumus. Pēc neatlaidīiem lūgumiem arī Reika bija spiesta piekrist un izveidot jaunu kolekciju, kas bija jāprezentē jau rīt. Šuvējas nepārtraukti ko vēl mērīja un grieza, visriņķī skanēja šujmašīnu radītais troksnis. Pienesot rīta kafiju, Anna, viena no Reikas padotajām iedeva priekšiniecei arī lapiņu ar numuru. Ja jums skatē vēl arvien ir nepieciešams kāds... Neparastāks akcents, domāju, ka jums derētu piezvanīt šai... Brīvmāksliniecei... Viņa spēlē saksafonu vienkārši... Burvīgi! Un... nedaudz nedrošāk viņa turpināja: man šķita, ka tas piestāvētu jūsu tērpu kolekcijai... Bija redzams cik ļoti meitene bija sakaunējusies, ka atļāvusies tādai vaļsirdībai bet priekšiniecu, bet tad, gandrīz vai negaidīti viņa pastiepa uz priekšu roku, kurā bija neliela lapiņa. Virs numura bija uzrakstīts arī vārds. Penelope Vatersa.

Tans Vings:
Datorofiss bija neiturami piesmacis. Ventilātori bija "atstiepuši kātus" jau pirms divām stundām un nu vienīgais gaisa avots bija logs, kuru nevarēja atvērt pārāk plaši dēļ tā, ka visa palodze bija nokrāmēta ar dažnedažādiem papīriem un neviens vienkārši nevēlējās sākt tos kārtot. 3 vīrieši sēdēja pie saviem darbagaldiem un neatlaidīgi ko drukāja. Viņi nebija nedz stenogrāfi, nedz rakstnieki. Viņi visi bija programmētāji. Un tieši viņi patreiz garlaicības vadīti centās pārspēt cits citu, censdamies visātrāk izveidot stabilu kraku kādai maksas programai, kas bija paredzēta, lai nodrošinātu labāku spamu filtru, minimāli iedziļinoties arī vēstules saturā un daļēji izvērtējot sūtījumu struktūru. Tans to paspēja izdarīt pirmais. Resnītis, kas sēdēja vistālāk no viņa pie sāka lādēties: un tā vienmēr! Kā mēs sacenšamies, tu uzvari un man jāskrien pēc pusdienām... Tad, mirkli apdomājies, viņš piebilda: kā tev tik labi tas izdodas? Tikmēr, trešais programmētājs, kura mati bija saņemti zirgastē skaļi un gandrīz nepieklājīgi iesmējās: kā, tu nespēj uzminēt? Viņš pārdeva savu dvēseli velnam un iemantoja necilvēcīgas spējas programmēšanā. Karls iesmējās. Viņam pašam tas šķita ārkārtīgi smieklīgi. Apaļīgajam vīram pieceļoties, viņš tikai tik daudz kā paskatījās uz Tana pusi un pavaicāja: ķīniešu ēdienu, virtuļus, vai ātro ēdienu?

Zīriuss Oe:
Kopā ar grupu Alfa viņš sēdēja nelielā kabīnē. Lifta kabīnē, kas pašlaik diezgan strauji devās lejup. Visiem puišiem bija nopietnas sejas. Viņi visi zināja kurp patreiz dodas. Uz sapulču zāli. Un izsaukuma svarīgums šķita acīmredzams. Ja jau pat pulkvedis bija runājis paaugstinātā balss tonī, neko labu tas nevarēja nozīmēt. Kad lifts apstājās, stāvu indikātors vairs nerādīja stāvus, bet Oe zināja, ka tas ir tādēļ, ka šī Slepenās Apvienotās misijas sapulču zāle atradās ārkārtīgi dziļi zem zemes. 120 metru dziļumā. Atveroties durvīm, visi liftā bijušie cilvēki vieglā riksī skrēja pa tumšo gaiteni. Pie pašas ieejas kāda sieviete no malas pieskrēja un pavilka Zīriusu no citiem nostāk un klusinātā balsī sāka viņam ko stāstīt: vari teikti ko gribi, bet es zinu, ka tu neesi pilnībā tīrs... Un pat tavs priekšinieks nevarēs ko pasākt, ja tu nesadarbosies ar manu izmeklēšanas grupu. Tādēļ padomā. Videoieraksts nav viltots un ikviens ļoti labi varēja redzēt, ka tevi lode smagi ievainoja. Es pat teiktu letāli, bet pēc pāris minutēm tu atgriezies tāds pats kā iegāji... Sveiks un vesels. Vēl mirkli viņa pētīja puisi ar pētošu skatienu, it kā cerēdama caur acīm nolasīt viņa domas, kad pēkšņi durvīs parādījās liels stāvs. Ja jūs neiebilstu, Zīriuss man ir nepieciešams sapulču telpā. Tas bija pulkvedis un patreiz viņš runāja tādā balsī, kas izņēmumus nepieņem. Ne vien Zīriusam bija zināms, ka nesen bija nofilmēts kā kāds terorists viņu sašauj... Un kā vēlāk viņš piecēlās, ļaudams lodēm izbirt no viņa ķermeņa, it kā tās būtu izstumatas no tā ārā.

Dreks Neters:
Izmeklētāja birojs bija ne pārāk liela telpa. Centrā pie loga atradās milzīgs rakstāmgalds uz kura mētājās nozīmīgi papīri, pāris pabeigtas un nepabeigtas krimināllietas un šur tur ārā nodevīgi spraucās komiksi. Pretī galdam atradās koka krēsls ar atzveltni un tieši uz tā patreiz atradās kāda pievilcīga blondīne, kas saspringti vēroja Dreka aproci, it kā galvā pārdomātu savu ideju vērsties pie privātdetektīva. Tātad, mans tēvs mājās nav rādījies jau vairāk kā 4 dienas. Es saprotu, ka tas nav nekas slikts, bet vinš nekad nekavē... Un nepazūd nevienu nepabrīdinājis. Nu jau viņa šņukstēja. Un... Un... Un... Sieviete izplūda asarās. Uz mirkli noraustījās gaisma, kas nāca no senatnīgās lampas pie griestiem tādejādi pilnīgā tumsā atstājot puskrēslā bijušo biljarda galdu. Viņš bija zinātnieks, viņa saņēmusies turpināja: un es vēlētos, lai jūs viņa meklēšanu sāktu ar viņa darbavietu... sieviete pasniedza Drekam nelielu kartīti ar adresi.

Penelope Vatersa:
Atvērusi acis, Penelope redzēja baltus griestus. Pārāk baltus, lai tās būtu viņas mājas. Tātad - atkal pie kāda kavaliera. Blakus viņa nekustīgi gulēja kāds tumšmatains vīrietis. Nebija grūti pateikt to, ka viņš zem segas bija pilnībā kails. Piecēlusies viņa pamanīja, ka no guļamistabas paveras lielisks skats uz pludmali. Lielie logi nodrošināja ideālu ainavu. Pie sienas stāvēja vidusmēra darbs, kurā kāds (vai kāda) bija pacenties attēlot pa logu redzamo. Tiesa, ne pārāk veiksmīgi. Ievibrējās Penelopes telefons. Bija atnākusi ziņa: es iedevu tavu telefonu kādam cilvēkam, kurš, iespējams palīdzēs tev tikt pie nākamā darbiņa. Ja tā tiešām būs, tev būs jāspēlē saksafons. Tavs menedžeris. Nākamā frāze atkārtoti lika apšaubīt viņa intelekta koeficientu. Puisim beidzot atverot acis, vienīgais ko vīrietis bija spējīgs nomurmulēt bija: hei, skaistā! Kā patika nakts?

Hella Nomēna:
Deju studiju jau sāka piepidīt cilvēki. Spoguļi, kas atradās pie lielākās sienas bija nospodrināti, deju zāles grīda - novaskota. Aparatūra glīti un kārtīgi stāvēja uz kādas nelielas kumodītes. Uzticīgākie dejotāji bija ieradušies jau pirms kādām trim minūtēm un sākuši staipīt locītavas, lai iesildītos. Saules stari iespīdēja telpā, piepildot to ar saules zaķīšiem. Pie Hellas pienāca neliela auguma meitenīte un pavaicāja: skolotāj, vai šodien mēs varēsim padejot arī "īpašo deju"? To vaicājot meitenītei spīdēja acis, tādēļ bija viegli noprtams, cik ļoti viņai patīk šī deja. Jāatzīst, ka tajā nekā īpaša nebija. Tā satāvēja no vienkāršiem palēcieniem un lokanām kustībām, bet ideju Hella bija smēlusies no kādas senas rotaļas, tādēļ arī mazākiem bērniem tā tik ļoti patika. Gluži kā seni stāsti, kas ar laiku kļūst par pasakām un iesakņojas pat audzināšanas metodēs.

[Hworang666]

Felicita Baroiko:
Kādus mīļumiņus taisies nobeigt? Balss otrā klausules galā skanēja izbrīnīta. Reika balss skanēja silti un nomierinoši. Un gaisa pistole man mājās nestāv gan... Bet, neiebilstu kaut ar moci līdz ēdnīcai. Kraukļi šķietami sarosījās pat vairāk. Šķita, ka viņi vienkārši paliek vairāk. Tad pēc cik ilga laika būt pēc tevis? Fela nepaspēja atbildēt. Pēkšņi visi kraukļi kā viens triecās uz viņas pusi. Nevis vienkārši pacēlās, bet triecās. Ar visu spēku un aizņemdami lielu platību. Precīzi uztriekdamies viņai virsū, tie pārgrūda meiteni pāri margām. Pilnībā. Kaut kas pārrāva pat troses. Uz sekundes simtdaļu viņa atradās metra attālumā no jumta un no sienām. Pieķerties bija neiespējami. Strauji tuvojās zeme. Neskatoties uz to, ka dēmoni nosisties nevar, tie var sasisties. Un meitene nozemējā tieši uz muguras. Pēc sekundes desmitdaļas blakus sašķīda mobīlais telefons.

Nahigo Numatani:
Dēmons nevarēja nesaprast, ka ir ticis pamanīts. Pasmaidījis sievietei uz balkona, viņš strauji iejuka pūlī. Pat pēc viņa pazušanas palika tāda kā aura. Drīzāk gan "dēmona pēdas". Tā izstaroja spēku, kāds raksturīgs vien ārkārtīgi spēcīgām būtnēm. Tādām kā elles spēcīgākajiem iemītniekiem. Un nu viņš bija prom. Vismaz ārpus redzamības. Resturāniņš tik tiešām nevarēja lepoties ar ārkārtīgi prastu ēdienu izvēli. Bruņurupuču zupa tur skaitījās lētākais un pavāri neizmantoja saldētu gaļu. Šis restorāniņš bija viena no vietām, kur Nahigo pazina pēc sejas un viņas apkalpošana bija viena no prioritātēm. Turklāt, ja apkalpošana vienmēr ir tik laipna kā parasti, Nahigo ienākot, pat tiek spēlēta īpaši izvēlēta mūzika.

Tans Vings:
Spēlīte bija pliekana un divdimensionāla. Spēles sākumā bija divas izvēles iespējas. Spēlēt ar vecajiem un spēlēt par sevi. Pirmajā gadījumā spēles galvenais tēls izgāja visu spēlīti, sasniedzot Bābeles torņa augstāko līmeni, beigās satiekot spēcīgus liesmojošus tēlus un kopīgi no Bābeles torņa augšas lejā nogrūžot kādu baltu tēlu ar spērniem, tad uzkāpjot debesīs un ļaujot, lai zem debesīm viss sagrūst. Arī Zeme. Otrajā variantā spēles tēls tika nepārtraukti dauzīts un sists, līdz, sasniedzot torņa virsotni, ugunīgie tēli viņu saķēra, izrāva sirdi un nometa no torņa. Redzētais atgādināja pavisam muļķīgu animāciju. Bet, pēkšņi notika kas nejaušs un negaidīts. Nejaušības dēļ, pele atsitās pret blakus esošo mapi ar labo taustiņu un atvēra palielinātu atsevišķa kadra versiju. Varēja izšķirt filmiņas varoņa seju. Prāts priekšā neteica, bet sirds uzreiz saprata, kas bija divdimensionālais cilvēciņš. Tas bija Tans. Tans Vings.

Zīriuss Oe:
Tātad, atbildot uz jautājumu pulkvedis stāstīja: kaujas gatavībā ir jābūt pēc divām stundām un trīsdesmit minūtēm. Visiem jātiekas punktā Alfa. Uz sienas parādījās pilsētas plānojums un punktiņš atradās kādas universitātes stāviettā. Un, pulkvedis turpināja, mērķis jāpavada līdz punktam Beta, kā arī tas jāapsargā visu atlikušo nakti. Lai arī cik jocīgi tas neliktos, punkts Beta atradās nelielu gabaliņu no pilsētas. Turklāt, tur viss izskatījās... Miris. Netālu no muižas bija kapi. Otrpus muižai bija mirušo koku zona. Likās dīvaini, ka kāds vispār turp dodās. Vēl jo dīvaināk šķita tas, ka kāds tur grasījās palikt pa nakti. Ka tik nerīko spoku medības... Zīriuss dzirdēja kādu čukstus sarunājamies. Tātad, sapulci beidzu! Brīvi! Pulkvedis Peins strauji noteica, tad pietuvojies Zīriusam Oe, paralēli netraucēdams pārējiem pamest telpu, viņš apjautājās: ko tieši viņa ir par tevi atradusi? Tev ir kādas nepatikšanas ar kādu... Noziedzīgo grupējumu?

Penelope Vatersa:
Likās, ka beidzot izdosies izsisties dzīvē uz augšu. Ja vien izdosies iegūt darbiņu. Galvā strauji visu pārdomājot, nācās secināt, ka resturāniņš atrodas aptuveni piecdesmit minūšu braucienā no šejienes. Un vēl palika tās desmi minūtes, kuru laikā būtu jāiegriežas savā dzīvoklī, jāsadabū instruments un jāpaspēj uz turieni tikt laicīgi. Visu nedaudz sarežģīja fakts, ka Penelopei nebija mašīnas, bet, vai tad tā bija problēma? Viņas "piecminūšu puisim" mašīna noteikti bija. Piemēram tas sudrabotais Mersedes, kas atradās pagalmā. Manuprāt, saksafons palika pie tevis, dzīvoklī... Viņš klusītēm centās atgādināt meitenei vakardienu, bet ļoti klusītēm, jo, pirmkārt, nevēlējās iztraucēt viņas sarunu, otrkārt, nebija īsti pārliecināts, ka viņa pati to neatceras. Un izklausīties uzbāzīgs viņš negribēja.

Hella Nomēna:
Partneris labprāt piekrita un, paspējis pacelt savu zvanošo mobīlo, straujā gaitā izdevās no zāles. Ēdnīca bija patukša. Šeit bija tikai Defersona kungs. Modernā baleta skolotājs. Viņa īgnums bija pamanāms ik kustībā. Turklāt vēl arī smagnējais skatiens. Šķita, ka tas ir kā piekalts Hellai. Bet no tieša acu kontakta vecais vīrs izvairījās. Piesēžoties pie viņa galdiņa meitene izdarīja kļūdu, jo uzreiz bija manāms, ka vecais vīrs sevī tikai vairāk noslēdzās. Aizgājusi prom no ēdnīcas, viņa zālē atgriezās pirmā. Meta vēl nebija. Tikai uz krēsla atvērta un valdzinošu gulēja Meta soma. Iespējams, ziņkāre Nomēnas jaunkundzē ņēma virsroku un viņa ielūkojās puiša somā. Tur nebija gandrīz nekā neparasta. Ja nu vienīgi ieroča spals. Tā bija pistole. Sudraba pistole. Un uz spala bija rakstīts gotiskā drukā: medniek, tevi pašu medī.

Īvsbremāns Allarī:
Īvs mierīgi atpūtās savā kabinetā. Karstums ārpusē tik pat kā neietekmēja istabas temperatūru. Šeit valdīja patīkams vēsums. Cauri logiem un tiem priekšā esošajām žalūzijām viegli izslīdēja gaismas stari. Milzīgs melns galds, mīksts krēsls ar riteņiem un jaudīgs dators. Šīs lieta bija ārkārtīg svarīga ikkatram kluba īpašniekam. Īvam tā bija svarīga, jo tajā atradās pāris spēlīšu, ar kurām lieliski varēja nosist laiku. Vien šoreiz ilgi nekas neizdevās. Pēkšņi iezvanījās telefons. Runāja zāles pārzinis. Allarī kungs, atvainojiet, ka traucēju, bet mums... Mūsu... Bija jūtams, ka viņš īsti nav spējīgs saņemties, lai ko pateiktu. Mūsu toletēs ir līķis... Sekoja ilga pauze. Ko mums darīt? Varbūt varat nākt un palīdzēt?