Dēmoni: Bābeles tornis, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Hworang666]

Bija jūnijs. Karsta vasaras diena, lai gan precīzāk būtu teikt - rīts. Nedēļa jau vilkās uz beigu pusi un, paldies Dievam, ka tā. Šī bija bijusi viena no karstākajām nedēļām kādas piedzīvotas kopš 1963. gada, kad temperatūra bija uzkāpusi līdz pat 42 grādiem. Ikviens no dzīves nogurušajiem iedzīvotājiem vēlējās, kaut ātrāk pienāktu ilgi solītā vētra un lietus atveldzētu arī šo "elles nostūri", kā bija izteicies laika ziņu diktators. Bet, nekas vēl nebija noticis un tikko bija sākusies kārtējā darbadiena.

Nahigo Numatani:
Tā bija viena no graujošākajām dienām Reikas uzņēmuma vēsturē. Neskatoties uz to, ka uzņēmums skates tik pat kā nerīkoja (pēc skaita šī būs tikai otrā, bet pirmā bija tik "graujoša", ka uzreiz pēc tās, Nahigo iekļuva augstākajās aprindās), vienmēr nācās pieļaut kādus izņēmumus. Pēc neatlaidīiem lūgumiem arī Reika bija spiesta piekrist un izveidot jaunu kolekciju, kas bija jāprezentē jau rīt. Šuvējas nepārtraukti ko vēl mērīja un grieza, visriņķī skanēja šujmašīnu radītais troksnis. Pienesot rīta kafiju, Anna, viena no Reikas padotajām iedeva priekšiniecei arī lapiņu ar numuru. Ja jums skatē vēl arvien ir nepieciešams kāds... Neparastāks akcents, domāju, ka jums derētu piezvanīt šai... Brīvmāksliniecei... Viņa spēlē saksafonu vienkārši... Burvīgi! Un... nedaudz nedrošāk viņa turpināja: man šķita, ka tas piestāvētu jūsu tērpu kolekcijai... Bija redzams cik ļoti meitene bija sakaunējusies, ka atļāvusies tādai vaļsirdībai bet priekšiniecu, bet tad, gandrīz vai negaidīti viņa pastiepa uz priekšu roku, kurā bija neliela lapiņa. Virs numura bija uzrakstīts arī vārds. Penelope Vatersa.

Tans Vings:
Datorofiss bija neiturami piesmacis. Ventilātori bija "atstiepuši kātus" jau pirms divām stundām un nu vienīgais gaisa avots bija logs, kuru nevarēja atvērt pārāk plaši dēļ tā, ka visa palodze bija nokrāmēta ar dažnedažādiem papīriem un neviens vienkārši nevēlējās sākt tos kārtot. 3 vīrieši sēdēja pie saviem darbagaldiem un neatlaidīgi ko drukāja. Viņi nebija nedz stenogrāfi, nedz rakstnieki. Viņi visi bija programmētāji. Un tieši viņi patreiz garlaicības vadīti centās pārspēt cits citu, censdamies visātrāk izveidot stabilu kraku kādai maksas programai, kas bija paredzēta, lai nodrošinātu labāku spamu filtru, minimāli iedziļinoties arī vēstules saturā un daļēji izvērtējot sūtījumu struktūru. Tans to paspēja izdarīt pirmais. Resnītis, kas sēdēja vistālāk no viņa pie sāka lādēties: un tā vienmēr! Kā mēs sacenšamies, tu uzvari un man jāskrien pēc pusdienām... Tad, mirkli apdomājies, viņš piebilda: kā tev tik labi tas izdodas? Tikmēr, trešais programmētājs, kura mati bija saņemti zirgastē skaļi un gandrīz nepieklājīgi iesmējās: kā, tu nespēj uzminēt? Viņš pārdeva savu dvēseli velnam un iemantoja necilvēcīgas spējas programmēšanā. Karls iesmējās. Viņam pašam tas šķita ārkārtīgi smieklīgi. Apaļīgajam vīram pieceļoties, viņš tikai tik daudz kā paskatījās uz Tana pusi un pavaicāja: ķīniešu ēdienu, virtuļus, vai ātro ēdienu?

Zīriuss Oe:
Kopā ar grupu Alfa viņš sēdēja nelielā kabīnē. Lifta kabīnē, kas pašlaik diezgan strauji devās lejup. Visiem puišiem bija nopietnas sejas. Viņi visi zināja kurp patreiz dodas. Uz sapulču zāli. Un izsaukuma svarīgums šķita acīmredzams. Ja jau pat pulkvedis bija runājis paaugstinātā balss tonī, neko labu tas nevarēja nozīmēt. Kad lifts apstājās, stāvu indikātors vairs nerādīja stāvus, bet Oe zināja, ka tas ir tādēļ, ka šī Slepenās Apvienotās misijas sapulču zāle atradās ārkārtīgi dziļi zem zemes. 120 metru dziļumā. Atveroties durvīm, visi liftā bijušie cilvēki vieglā riksī skrēja pa tumšo gaiteni. Pie pašas ieejas kāda sieviete no malas pieskrēja un pavilka Zīriusu no citiem nostāk un klusinātā balsī sāka viņam ko stāstīt: vari teikti ko gribi, bet es zinu, ka tu neesi pilnībā tīrs... Un pat tavs priekšinieks nevarēs ko pasākt, ja tu nesadarbosies ar manu izmeklēšanas grupu. Tādēļ padomā. Videoieraksts nav viltots un ikviens ļoti labi varēja redzēt, ka tevi lode smagi ievainoja. Es pat teiktu letāli, bet pēc pāris minutēm tu atgriezies tāds pats kā iegāji... Sveiks un vesels. Vēl mirkli viņa pētīja puisi ar pētošu skatienu, it kā cerēdama caur acīm nolasīt viņa domas, kad pēkšņi durvīs parādījās liels stāvs. Ja jūs neiebilstu, Zīriuss man ir nepieciešams sapulču telpā. Tas bija pulkvedis un patreiz viņš runāja tādā balsī, kas izņēmumus nepieņem. Ne vien Zīriusam bija zināms, ka nesen bija nofilmēts kā kāds terorists viņu sašauj... Un kā vēlāk viņš piecēlās, ļaudams lodēm izbirt no viņa ķermeņa, it kā tās būtu izstumatas no tā ārā.

Dreks Neters:
Izmeklētāja birojs bija ne pārāk liela telpa. Centrā pie loga atradās milzīgs rakstāmgalds uz kura mētājās nozīmīgi papīri, pāris pabeigtas un nepabeigtas krimināllietas un šur tur ārā nodevīgi spraucās komiksi. Pretī galdam atradās koka krēsls ar atzveltni un tieši uz tā patreiz atradās kāda pievilcīga blondīne, kas saspringti vēroja Dreka aproci, it kā galvā pārdomātu savu ideju vērsties pie privātdetektīva. Tātad, mans tēvs mājās nav rādījies jau vairāk kā 4 dienas. Es saprotu, ka tas nav nekas slikts, bet vinš nekad nekavē... Un nepazūd nevienu nepabrīdinājis. Nu jau viņa šņukstēja. Un... Un... Un... Sieviete izplūda asarās. Uz mirkli noraustījās gaisma, kas nāca no senatnīgās lampas pie griestiem tādejādi pilnīgā tumsā atstājot puskrēslā bijušo biljarda galdu. Viņš bija zinātnieks, viņa saņēmusies turpināja: un es vēlētos, lai jūs viņa meklēšanu sāktu ar viņa darbavietu... sieviete pasniedza Drekam nelielu kartīti ar adresi.

Penelope Vatersa:
Atvērusi acis, Penelope redzēja baltus griestus. Pārāk baltus, lai tās būtu viņas mājas. Tātad - atkal pie kāda kavaliera. Blakus viņa nekustīgi gulēja kāds tumšmatains vīrietis. Nebija grūti pateikt to, ka viņš zem segas bija pilnībā kails. Piecēlusies viņa pamanīja, ka no guļamistabas paveras lielisks skats uz pludmali. Lielie logi nodrošināja ideālu ainavu. Pie sienas stāvēja vidusmēra darbs, kurā kāds (vai kāda) bija pacenties attēlot pa logu redzamo. Tiesa, ne pārāk veiksmīgi. Ievibrējās Penelopes telefons. Bija atnākusi ziņa: es iedevu tavu telefonu kādam cilvēkam, kurš, iespējams palīdzēs tev tikt pie nākamā darbiņa. Ja tā tiešām būs, tev būs jāspēlē saksafons. Tavs menedžeris. Nākamā frāze atkārtoti lika apšaubīt viņa intelekta koeficientu. Puisim beidzot atverot acis, vienīgais ko vīrietis bija spējīgs nomurmulēt bija: hei, skaistā! Kā patika nakts?

Hella Nomēna:
Deju studiju jau sāka piepidīt cilvēki. Spoguļi, kas atradās pie lielākās sienas bija nospodrināti, deju zāles grīda - novaskota. Aparatūra glīti un kārtīgi stāvēja uz kādas nelielas kumodītes. Uzticīgākie dejotāji bija ieradušies jau pirms kādām trim minūtēm un sākuši staipīt locītavas, lai iesildītos. Saules stari iespīdēja telpā, piepildot to ar saules zaķīšiem. Pie Hellas pienāca neliela auguma meitenīte un pavaicāja: skolotāj, vai šodien mēs varēsim padejot arī "īpašo deju"? To vaicājot meitenītei spīdēja acis, tādēļ bija viegli noprtams, cik ļoti viņai patīk šī deja. Jāatzīst, ka tajā nekā īpaša nebija. Tā satāvēja no vienkāršiem palēcieniem un lokanām kustībām, bet ideju Hella bija smēlusies no kādas senas rotaļas, tādēļ arī mazākiem bērniem tā tik ļoti patika. Gluži kā seni stāsti, kas ar laiku kļūst par pasakām un iesakņojas pat audzināšanas metodēs.

[Hworang666]

Nahigo Numatani:
Anna tik vien kā pateicābā nomurmināja pāris vārdus, pieklājāgi atvadijās un izgāja ārā pa durvīm. Tas viss uz manas ādas? Ko tieši viņa no manis grib... Ja es visu izgāzīšu... Nē, labāk nedomāt par to nedomāt... Sieviete bija ļoti uztruakta, gluži kā smagi apdedzinājies cilvēks, kas bija cerējis iegūt liesmas uzticību, kaut uz mirkli, lai tā viņu sasildītu. Otrā klausules galā atskanēja balss. Mūziķi bija izdevies sazvanīt ar pirmo... Gandrīz vai gluži ideāls variants. Runājot pa telefonu, viņa paralēli arī lūkojās ārā pa logu. Un ne jau cilvēku bari, kas staigāja riņķī varētu pievērst viņas uzmanību. Drīzāk gan kāds, kas izskatījās pēc vīrieša. Vīrietis sarkanā mētelī un baltiem matiem. Nekas īpašs viņu neizceltu, ja nu vienīgi tas, ka viņš skatījās tieši acīs Nahigo. Un viņš atradās aptuveni 66 metru attālumā. Cilvēki lūkotos uz sievieti, kas runā pa telefonu, tie, kam ir ļoti asa redze, varētu pateikt, ka viņa ir izskatīga, bet viņš skatījās tieši viņas dažādajās acīs. Un viņa juta, ka arī viņš nav cilvēks, jo aukstās tirpas, kas skraida pa muguru dēmoni izjuta vien tad, kad skatās uz citu dēmonu. Persona klausules otrā galā vēl arvien gaidīja atbildi.

Tans Vings:
Marks iesmējās, nevaru solīt, ka viņš piemaksās, bet, ja tu šito joku dabūsi vaļā, atdošu no savas daļas... Ap piecdesmit zaļajiem... Pazīstot Marku, tā bija liela nauda. Alimenti, kredīts par mašīnu, dzīvokļa īres maksa... Šķita, kas visas iespējamās finansu pasaules nepatikšanas ir vienlaicīgi uzklupušas tieši šim cilvēkam, bet viņš pamanījās no tā nesabrukt. Pēkšņi iezvanījās vīrieša telefons. Jā, mammu... Nē, es... Nopūties viņš paskatījās uz Tanu un gandrīz vai vainīgi noteica: piedod, iziešu uz pāris minūtēm. Un, atejot nostāk no galda, viņš paķēra no sava galda piezīmju blociņu un izgāja ārā pa durvīm. Tans bija palicis viens. "Melnā kaste" bija dīvaina programma. Un šķita neiespējāmi, ka to vispār varētu atrast. Pēc pāri mēģinājumiem Tanam daļēji izdevās to atvērt. Programma it kā bija atvērta, bet šķietami nekas nenotika. Tad pēkšņi tas mainījās. Ekrāna kreisajā stūrī parādījās neliels, melns lodziņš ar uzrakstu: Spēle Dēmoni: Bābeles tornis! Spiediet šeit! Tas šķita muļķīgi un neiespējami. Spama filtrs, ko Tans agrāk bija ieinstalējis noteikti nebūtu pieļāvis tik rupju spamu. Turklāt, Tana datorā, atšķirībā no viņa partneru datoriem nebija nekādu spēlīšu. Mirgojoša trīs sešinieku zīmīte aicināja ieiet saitā, kur varētu šo spēlīti, sarkans krustiņš, ar kuru iziet no šīs nejēdzības.

Penelope Vatersa:
Bija dzirdama parodija par dungošanu, kas atskanēja no virtuves. Puisis tik tiešām centās atstāt labu iespaidu. Varbūt, tikai, nākamreiz jāizvēlās cita loma... Glāze ar ledusaukstu ūdeni tieši... pēkšņi puisis aprāvās. Godīgi sakot, tas notika uzreiz kā viņš pamanīja, ka Penelope runā pa telefonu. It kā jokodamies, ka ir pilnībā kluss, viņš nolika glāzi uz sarkankoka bufetes un atgāja nostāk no meitenes. Likās neiespējami, ka runājot pa telefonu varētu gūt kādu iespaidu par cilvēka raksturu. Bet otrā galā esošā sieviete izklausījās stingra un labi ieredzēta, iespējams, sabiedrības krējuma pārstāve. Tādēļ, jārunā un jāklausās uzmanīgi, jo darba piedāvājumi no šādām personām parasti atmaksājas pat ar uzviju. Runājot, viņa pamanīja uz blociņa vēl kaut ko. Uz aizmugurējā ārējā vāciņa bija redzams uzraksts - Džekers. Lai arī kas tas tāds būtu, Penelope viņu noteikti nepazina. Un zīmējums norādīja uz to, ka viņš noteikti nav cilvēks... Absurda doma, bet arī Penelopei bija viņas noslēpums, tādēļ viņa, tā pat kā visi citi varēja sajust tādus kā viņa. Tādus, kas kādreiz bijuši ellē un nu ir atgriezušies... Diemžēl, tie ir ne tikai dēmoni.

Hella Nomēna:
Partneris bija apbrīnojams. Neskatoties uz to, ka viņš nebūt nebija profesionāls dejotājs, viņš ārkārtīgi centās un sekojā līdzi ikkatrai Hellas kustībai, cenzdamies izdarīt visu, ko vien no viņa varētu prasīt. Hip-hopu viņš iespējams dejoja pat mazliet labāk, jo varēja brīvi izpildīt dažnedažādus akrobātiskus trikus. Tiesa, viņš nemeta salto nedz uz priekšu, nedz uz aizmuguri, bet, ne mirkli nepameta sajūta, ka, ja tas būtu nepieciešams, viņš izdarītu arī to. Nekādas vainas! viņš viegli aizelsies noteica. Kad sievietes garstāvoklis pēkšņi maiījās, viņš nebūt neuzmācās viņai ar jautājumiem un netirdīja viņu ar ko līdzīgu kā: kas notika? vai, tev slikti palika? Viņš vienkārši saprotoši mazliet atgāja malā. Saprotams, ka tā... puisis ar vieglu noguruma pieskaņu balsī atbildēja. Mirkli aizkāvējies, lai piekārtotu kreklu viņš saņēma vieglu niknumu no meitenes puses. Pat uz to viņš atbildēja pilnībā mierīgi. Paspēris pāris soļus uz priekšu, viņš tik vien kā izdvesa: atvainojos, ja esmu kā aizskāris. Neko vairāk viņš neteica. It kā zinādams, ka zemoties nav jēgas. Jeb tā būtu bijusi augstprātība? Un, neiebilstu... Kas tieši jācenšas izdejot?

Felicita Baroiko:
Felicitas darba diena bija iesākusies pietiekami labi. Darbiņš nebija grūts. Bija jāpielīmē kādas autofirmas pasūtīts plakāts pie kāda stenda, kas atradās virs sestās mājas jumta. Virs jumtiem karstums nebija tik nomācošs, ja nu kas varēja kaitināt, tā bija vien saule, kas neatlaidīgi karsēja censones muguru. Un vēl kovārņi. Patreiz uz tuvākiem jumtiem jau bija kadi divi desmiti. Un nomācošākais bija tas, ka visi klusēja. Plakātu izlīmēšana bija gandrīz jau pabeigta. Atlika vien pielīmēt reklāmas saukli un nogludināt līmes pēdas. Felicitai iezvanījās telefons: Sveika, mazā, kā sokās? Bija tāda ideja pusdienās aizraut tevi līdz vienai šikai ēdnīcai. Ko saki? Runātājs bija meitenes puisis. Labi pelnošo kādas kompānijas viceprezidentu sauca Reiks. Viņš dzīvoja savā dzīvoklī pilsētas centrā kopā ar Fellu. Ievilkusi elpu atbildei viņa pamanīja vēl ko. Kovārņi skatījās uz viņu. Visi kā viens. Jeb varbūt tās bija pārguruša cilvēka iedomas? Tādas pašas kā tas, ka šie kovārņi nemaz neizskatās pēc īstiem kovārņiem. Ka no tiem vēdī mirušo smaka?