Dēmoni: Bābeles tornis, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Hworang666]

Bija jūnijs. Karsta vasaras diena, lai gan precīzāk būtu teikt - rīts. Nedēļa jau vilkās uz beigu pusi un, paldies Dievam, ka tā. Šī bija bijusi viena no karstākajām nedēļām kādas piedzīvotas kopš 1963. gada, kad temperatūra bija uzkāpusi līdz pat 42 grādiem. Ikviens no dzīves nogurušajiem iedzīvotājiem vēlējās, kaut ātrāk pienāktu ilgi solītā vētra un lietus atveldzētu arī šo "elles nostūri", kā bija izteicies laika ziņu diktators. Bet, nekas vēl nebija noticis un tikko bija sākusies kārtējā darbadiena.

Nahigo Numatani:
Tā bija viena no graujošākajām dienām Reikas uzņēmuma vēsturē. Neskatoties uz to, ka uzņēmums skates tik pat kā nerīkoja (pēc skaita šī būs tikai otrā, bet pirmā bija tik "graujoša", ka uzreiz pēc tās, Nahigo iekļuva augstākajās aprindās), vienmēr nācās pieļaut kādus izņēmumus. Pēc neatlaidīiem lūgumiem arī Reika bija spiesta piekrist un izveidot jaunu kolekciju, kas bija jāprezentē jau rīt. Šuvējas nepārtraukti ko vēl mērīja un grieza, visriņķī skanēja šujmašīnu radītais troksnis. Pienesot rīta kafiju, Anna, viena no Reikas padotajām iedeva priekšiniecei arī lapiņu ar numuru. Ja jums skatē vēl arvien ir nepieciešams kāds... Neparastāks akcents, domāju, ka jums derētu piezvanīt šai... Brīvmāksliniecei... Viņa spēlē saksafonu vienkārši... Burvīgi! Un... nedaudz nedrošāk viņa turpināja: man šķita, ka tas piestāvētu jūsu tērpu kolekcijai... Bija redzams cik ļoti meitene bija sakaunējusies, ka atļāvusies tādai vaļsirdībai bet priekšiniecu, bet tad, gandrīz vai negaidīti viņa pastiepa uz priekšu roku, kurā bija neliela lapiņa. Virs numura bija uzrakstīts arī vārds. Penelope Vatersa.

Tans Vings:
Datorofiss bija neiturami piesmacis. Ventilātori bija "atstiepuši kātus" jau pirms divām stundām un nu vienīgais gaisa avots bija logs, kuru nevarēja atvērt pārāk plaši dēļ tā, ka visa palodze bija nokrāmēta ar dažnedažādiem papīriem un neviens vienkārši nevēlējās sākt tos kārtot. 3 vīrieši sēdēja pie saviem darbagaldiem un neatlaidīgi ko drukāja. Viņi nebija nedz stenogrāfi, nedz rakstnieki. Viņi visi bija programmētāji. Un tieši viņi patreiz garlaicības vadīti centās pārspēt cits citu, censdamies visātrāk izveidot stabilu kraku kādai maksas programai, kas bija paredzēta, lai nodrošinātu labāku spamu filtru, minimāli iedziļinoties arī vēstules saturā un daļēji izvērtējot sūtījumu struktūru. Tans to paspēja izdarīt pirmais. Resnītis, kas sēdēja vistālāk no viņa pie sāka lādēties: un tā vienmēr! Kā mēs sacenšamies, tu uzvari un man jāskrien pēc pusdienām... Tad, mirkli apdomājies, viņš piebilda: kā tev tik labi tas izdodas? Tikmēr, trešais programmētājs, kura mati bija saņemti zirgastē skaļi un gandrīz nepieklājīgi iesmējās: kā, tu nespēj uzminēt? Viņš pārdeva savu dvēseli velnam un iemantoja necilvēcīgas spējas programmēšanā. Karls iesmējās. Viņam pašam tas šķita ārkārtīgi smieklīgi. Apaļīgajam vīram pieceļoties, viņš tikai tik daudz kā paskatījās uz Tana pusi un pavaicāja: ķīniešu ēdienu, virtuļus, vai ātro ēdienu?

Zīriuss Oe:
Kopā ar grupu Alfa viņš sēdēja nelielā kabīnē. Lifta kabīnē, kas pašlaik diezgan strauji devās lejup. Visiem puišiem bija nopietnas sejas. Viņi visi zināja kurp patreiz dodas. Uz sapulču zāli. Un izsaukuma svarīgums šķita acīmredzams. Ja jau pat pulkvedis bija runājis paaugstinātā balss tonī, neko labu tas nevarēja nozīmēt. Kad lifts apstājās, stāvu indikātors vairs nerādīja stāvus, bet Oe zināja, ka tas ir tādēļ, ka šī Slepenās Apvienotās misijas sapulču zāle atradās ārkārtīgi dziļi zem zemes. 120 metru dziļumā. Atveroties durvīm, visi liftā bijušie cilvēki vieglā riksī skrēja pa tumšo gaiteni. Pie pašas ieejas kāda sieviete no malas pieskrēja un pavilka Zīriusu no citiem nostāk un klusinātā balsī sāka viņam ko stāstīt: vari teikti ko gribi, bet es zinu, ka tu neesi pilnībā tīrs... Un pat tavs priekšinieks nevarēs ko pasākt, ja tu nesadarbosies ar manu izmeklēšanas grupu. Tādēļ padomā. Videoieraksts nav viltots un ikviens ļoti labi varēja redzēt, ka tevi lode smagi ievainoja. Es pat teiktu letāli, bet pēc pāris minutēm tu atgriezies tāds pats kā iegāji... Sveiks un vesels. Vēl mirkli viņa pētīja puisi ar pētošu skatienu, it kā cerēdama caur acīm nolasīt viņa domas, kad pēkšņi durvīs parādījās liels stāvs. Ja jūs neiebilstu, Zīriuss man ir nepieciešams sapulču telpā. Tas bija pulkvedis un patreiz viņš runāja tādā balsī, kas izņēmumus nepieņem. Ne vien Zīriusam bija zināms, ka nesen bija nofilmēts kā kāds terorists viņu sašauj... Un kā vēlāk viņš piecēlās, ļaudams lodēm izbirt no viņa ķermeņa, it kā tās būtu izstumatas no tā ārā.

Dreks Neters:
Izmeklētāja birojs bija ne pārāk liela telpa. Centrā pie loga atradās milzīgs rakstāmgalds uz kura mētājās nozīmīgi papīri, pāris pabeigtas un nepabeigtas krimināllietas un šur tur ārā nodevīgi spraucās komiksi. Pretī galdam atradās koka krēsls ar atzveltni un tieši uz tā patreiz atradās kāda pievilcīga blondīne, kas saspringti vēroja Dreka aproci, it kā galvā pārdomātu savu ideju vērsties pie privātdetektīva. Tātad, mans tēvs mājās nav rādījies jau vairāk kā 4 dienas. Es saprotu, ka tas nav nekas slikts, bet vinš nekad nekavē... Un nepazūd nevienu nepabrīdinājis. Nu jau viņa šņukstēja. Un... Un... Un... Sieviete izplūda asarās. Uz mirkli noraustījās gaisma, kas nāca no senatnīgās lampas pie griestiem tādejādi pilnīgā tumsā atstājot puskrēslā bijušo biljarda galdu. Viņš bija zinātnieks, viņa saņēmusies turpināja: un es vēlētos, lai jūs viņa meklēšanu sāktu ar viņa darbavietu... sieviete pasniedza Drekam nelielu kartīti ar adresi.

Penelope Vatersa:
Atvērusi acis, Penelope redzēja baltus griestus. Pārāk baltus, lai tās būtu viņas mājas. Tātad - atkal pie kāda kavaliera. Blakus viņa nekustīgi gulēja kāds tumšmatains vīrietis. Nebija grūti pateikt to, ka viņš zem segas bija pilnībā kails. Piecēlusies viņa pamanīja, ka no guļamistabas paveras lielisks skats uz pludmali. Lielie logi nodrošināja ideālu ainavu. Pie sienas stāvēja vidusmēra darbs, kurā kāds (vai kāda) bija pacenties attēlot pa logu redzamo. Tiesa, ne pārāk veiksmīgi. Ievibrējās Penelopes telefons. Bija atnākusi ziņa: es iedevu tavu telefonu kādam cilvēkam, kurš, iespējams palīdzēs tev tikt pie nākamā darbiņa. Ja tā tiešām būs, tev būs jāspēlē saksafons. Tavs menedžeris. Nākamā frāze atkārtoti lika apšaubīt viņa intelekta koeficientu. Puisim beidzot atverot acis, vienīgais ko vīrietis bija spējīgs nomurmulēt bija: hei, skaistā! Kā patika nakts?

Hella Nomēna:
Deju studiju jau sāka piepidīt cilvēki. Spoguļi, kas atradās pie lielākās sienas bija nospodrināti, deju zāles grīda - novaskota. Aparatūra glīti un kārtīgi stāvēja uz kādas nelielas kumodītes. Uzticīgākie dejotāji bija ieradušies jau pirms kādām trim minūtēm un sākuši staipīt locītavas, lai iesildītos. Saules stari iespīdēja telpā, piepildot to ar saules zaķīšiem. Pie Hellas pienāca neliela auguma meitenīte un pavaicāja: skolotāj, vai šodien mēs varēsim padejot arī "īpašo deju"? To vaicājot meitenītei spīdēja acis, tādēļ bija viegli noprtams, cik ļoti viņai patīk šī deja. Jāatzīst, ka tajā nekā īpaša nebija. Tā satāvēja no vienkāršiem palēcieniem un lokanām kustībām, bet ideju Hella bija smēlusies no kādas senas rotaļas, tādēļ arī mazākiem bērniem tā tik ļoti patika. Gluži kā seni stāsti, kas ar laiku kļūst par pasakām un iesakņojas pat audzināšanas metodēs.

[Džezā tikai Meit...]

Penelope atkal mocījās murgos. Viņa viena skrēja pa piķa melno labirintu, kurā neko skaidri nevarēja saskatīt. Pēkšņi sievieti no aizmugures sagrābj divas muskuļotas rokas un piespiež pie sienas. Viņa nespēj pakustēties. Gaiss ir smacīgs, kaut kas pretīgi lipīgs notek pāri vaigam un sāpes šaujas cauri visam ķermenim, liekot asarām sariesties acu kaktiņos. Ausī skan pretīgi salda balss.
- Nu mazā, tikai vēl vienu reizi.. tev tas patiks.. - Viņa juta rokas slīdam zemāk un kleitu ceļamies augstāk.. Neko vairs nevarēja iesākt. Pretinieks bija pārāk spēcīgs. Un mirkli pirms notika pats briesmīgākais, pirms tas ienāca viņā, Penelope atvēra acis un aina izgaisa.
Pirmais ko viņa ieraudzīja, bija skaisti, balti griesti. Sieviete smagi elpoja, krūtīm strauji cilājoties un viņu noklāja auksti sviedri. Rokas bija krampjaini sažņaugušas segu un viņa tās nedroši atlaida. Viss augums nedaudz trīcēja, taču no sapņa viņa vairs neko neatcerējās. Tas izgaisa. Gluži kā iepriekšējais un vēl sapnis pirms tam.. viņa bija kaut kā iemācījusies tos apspiest, taču dažreiz tie izlauzās uz āru kā nelielas halucionācijas.
Viņa piecēlās sēdus un pavērās apkārt. Galva likās savādi smaga un gar acīm viss uz mirkli ietinās vieglā migliņā. Kārtējā nakts bija pavadīta lieliski izklaidējoties viņas mīļākajā klubā, spēlējot saksafonu līdz nelabumam, dzerot uz puišu reiķina, izdejojoties un beigās.. beigās nonākot kāda svešinieka mājā un izdarot ko tādu, ko labāk nevajdzēja.. Blakus viņai gulēja simpātisks tumšmatis, kuram viņa smieklīgā kārtā nespēja atcerēties pat vārdu, taču bija skaidrs, ka puisis ir pilnībā kails. Elgars, Edgars, Ell.. ai, vienalga..
Aiz labi nopulētajiem, lielajiem logiem stiepās elpu aizraujošs skats ar pludmali. Penelope patikā kādu laiku vienkārši vērās tālumā, izbaudot šo rīta mieru, kā arī pašai pamazām nomierinoties un atslābstot. Nejauši skats aizklīda pie kādas visai neveiksmīgas glezniņas, kurā it kā bija domāts attēlot ainu aiz loga. Diemžēl ļoti nepilnīgi, jo tā nemaz neradīja to noskaņu, kas valdīja ārā. Mērenie viļņi, kuros rotaļājās saules stari, izšķīda krasta baltajās smiltīs, pa kurām tā vien gribējās pastaigāties, vai apgulties, mēģinot notvert kādu nomaldījušos staru uz savas ādas. Dzidri zilās debesis bija pilnībā skaidras un tajās lidinājās pāris putni, skaļi sasaukdamies viens ar otru. Ja būtu krāsas un ota, sieviete pati ķertos pie darba un censtos gleznu uzlabot. Pēkšņi viņas pārdomas iztraucēja telefons, kurš atradās kaut kur uz grīdas. Viņa ātri to sameklēja, cenšoties neizkrist no gultas, saķēra ar vienu roku, ar otru pieturot segu, kura sedza viņas kailo ķermeni un izlasīja tikko pienākušo īsziņu. Lieliski.. jauns darbs. Nez ko tieši viņa man ir paredzējusi? Un kad? It kā es kaut ko citu piedāvātos darīt.. Un kur viņa ņēma manu numuru? Es viņai to maz atļāvu kādam dot? Cik par to es saņemšu? Šādas un līdzīgas domas uzradās sievietes galvā un pamazām uzmācās arī neliels nelabums. Penelope piecēlās kājās, ietinoties patīkamajā gultas segā, kura bija vēl silta un maigi piegūla viņas augumam. Viņa pieliecās, cenšoties sameklēt savas drēbes. Zem gultas viņa atrada savu apakšveļu, uz lampas bija uzmesta sarkanā blūzīte, kura viņai ļoti patika, jo izcēla viņas matu krāsu un labi veidoto ķermeni. Puskaila, cenšoties sameklēt arī līdz celim garos, rūtotos šortus, Penelope pamanīja, ka vīrietis jau mostas.
- hei, skaistā! Kā patika nakts? - Vārgi atskanēja no viņa mutes un sieviete uz mirkli apstulbusi vērās viņa sejā. Nakts? Kas notika naktī? Viņa spēja tikai atminēties smieklus, lielu jautrību, jūras viļņu nomierinošo šalkoņu, patīkamu pastaigu pa smiltīm.. alkohola reibinošo garšu mutē un kaisles pilnus glāstus un skūpstus. Nekas konkrēts nebija palicis viņas atmiņā. Kā viņa satika šo vīrieti?
- Hei.. man.. patika. Ļoti. - Sieviete vārgi pasmaidot atbildēja un ieskatījās viņa acīs.
- Vai tu gadījumā nezini, kur ir mani šorti? - Viņa nedaudz platāk pasmaidot un acīm koķeti iemirdzoties vaicāja.