Cilvēk@ draugi, fantastiskie suņi Opcijas

[ils]

No žurnāla "Mir fantastiki" aprīļa numura.

Es nicinu cilvēkus, kas tur suņus. Viņi ir gļēvuļi, kuriem nepietiek dūšas kost
garāmgājējiem pašiem. (Augusts Strindbegs.)
Ja jūs paņemsiet pie sevis klaiņojošu suni un padarīsiet to laimīgu, tad viņš nekad
jums neiekodīs. Tā ir principiāla atšķirība starp suņiem un cilvēkiem. (Marks Tvens.)

Pirms 150 tūkstošiem gadu viņu ceļš ar vilkiem šķīrās. Pirms 17 tūkstošiem gadu viņi
noslēdza savienību ar cilvēkiem. Pēc dažām ziņām tas notika Āzijā, iespējams, ka Ķīnā.
Tagad to ir pāri par 800 šķirnēm, dažas no tām, ja suņiem būtu cilvēku saprāts, viņi noturētu
par citplanētiešiem: vieni sasniedz garumā 30 cm un sver tikai pāris kilogramu, citi skaustā
ir pat metru augsti un spēj nokost pieaugušu vilku. Viņi pavada cilvēku visās vietās - pat
fantastikā un fantāzijā. Viņu lomas ir pieticīgas, viņu vārdi reti skan pa visu Galaktiku. Taču,
lai cik arī tālu cilvēks nedotos, viņš vienmēr var paļauties uz suņu palīdzību.

Visbiežāk suņus var sastapt bērniem domātos daiļdarbos vai arī komēdijās. Viņi skatās gudrām
acīm, vicina astes un ienes sižetā nedaudz pozitīva. Bet dažreiz paskraida-paskraida pa
vecu indiāņu kapsētu un pēkšņi - kā sakampj saimnieku aiz kakla! Nē, ar izdomātiem suņiem
viss nav tik vienkārši. Bet cik tieši nav vienkārši - mēs tūlīt uzzināsim.

Visi suņi nokļūst debesīs.

Suns ir ļoti pretrunīgs radījums. No seniem laikiem viņš ir simbolizējis, gan uzticību, gan netīrību
un netiklību. Pirmais nozīmēja bez vārdiem pirms desmitiem tūkstošu gadu noslēgto līgumu
ar pirmatnējiem cilvēkiem. šeit ir vairākas teorijas. Varbūt cilvēki izaudzināja bez mātes
palikušos vilcēnus, vai ilgu laiku piebaroja vilkus savu mitekļu tuvumā - tā abas sugas pierada
viena pie otras; vai arī audzēja tos gaļai kā mājlopus. Tā vai citādi, šodien suņi un cilvēki ir
piesaistīti viens pie otra gandrīz ģenētiskā līmenī.
Ungāru zinātnieki no Otvosas universitātes izaudzēja vienādos apstākļos suņu un vilku
kucēnus. Kad viņi sasniedza četru mēnešu vecumu, tad notika eksperiments. Vienā no
daudziem konteineriem paslēpa gaļu. Cilvēki ar žestiem un acīm norādīja saviem audzināmiem,
kur tā atrodas. Suņi lieliski to saprata, bet vilcēni nespēja atšifrēt norādes.

Ar reliģijas attīstību akcenti cilvēka un suņa attiecībās kaut kur nobīdījās. Pirmajā plānā "iznāca"
to "negatīvās" īpašības. Suņi kož, izplata blusas, vāļājās dubļos un sarīko nepieklājīgas "kāzas" -
tātad viņi nav tīri un vispār varbūt pakļaujas tumšajiem spēkiem. Senajiem jūdiem cilvēka salīdzināšana
ar suni, īpaši beigtu, bija ļoti pazemojoša (1. Samuēla grāmata, 24:15). Viss, kas bija saistīts ar
suņiem, tika atzīts par pretīgu: naudu, kas tika iegūta, pārdodot suni, tikai pielīdzināta naudai, kas
samaksāta perkamai sievietei un nevarēja tikt ziedota templī.
Līdzīga attieksme pret suņiem vērojama visā Bībelē. Apustulis Pāvils sauc viltuspraviešus par suņiem
(Vēstule filipiešiem 3:2). Valdnieks Zālamans un apustulis Pēteris tā dēvēja grēciniekus "muļķis
atkārto savu muļķību, kā suns, kas atgriežas pie saviem vēmekļiem" (Zālamana pamācības, 26:11,
kā arī apustuļa Pētera 2. vēstule, 2:22). Lamu vārds "suns" praktiski ir universāls - Bībeles patriarhi
tā sauc, gan vajātājus, viltus skolotājus, gan grēciniekus un pagānus. Vienīgā pozitīvā replika par suni
ir Zālamanam: "Dzīvs suns ir labāks par mirušu lauvu" (Eklesiasts, 9:4), sakot, ka pat visnožēlojamākā
dzīve ir vērtīgāka par mirušu varenību.
Kristiešiem suņu aizbildnis ir Svētais Rohs (1295.-1327.). Reiz viņš saslimis ar mēri un devies mežā, lai
mierīgi nomirtu. Taču viņa telts tuvumā pēkšņi sācis tecēt avots un vietējā feodāļa medību suņi sākuši
nest viņam maizi un drīz svētais izveseļojies.
Islamā visi suņi ir netīri. Turklāt melnus suņus Muhameds esot nosaucis par šaitaniem. Vairums musulmaņu
mājās suņus netur, jo dzīve vienā kompānijā ar suņiem anulē dažus no labiem darbiem, ko veicis īsteni
ticīgais. Aizliegts arī tirgoties ar suņiem vai iemainīt tos pret kaut ko. Reliģiskie teksti liecina, ka Pravietis
ir atļāvis nosist nešķīstos lopus tieši uz svētās (svētnīcu) zemes.

Turpinājums sekos.

[ils]

Režisors Braians Juzna („Mirušo grāmata”, „Dzīvo miroņu atgriešanās 3”) spēlē uz līdzīgām
bailēm un sakrusto Kudžo ar Terminatoru. Rotveilers no tāda paša nosaukuma 2004. gada
filmas, apbruņots ar dzelzs žokļiem, kļūst par „atriebības ieroci”. Cietuma administrācija
izlaiž viņu dzīties pakaļ izbēgušam noziedzniekam. Līdzīgs stāsts ir filmā „Sarkanā planēta”
(2004.), kad suņveidīgs robots AMEE nedaudz sajūk un nolemj iznīcināt visus astronautus,
kas nosēdušies uz Mēness.
Filmā „Zīme” („Omen”) mazo Antikristu sargā elles rotveilers. Terijs Pračets un Nils Geimans
parāda, ka varēja būt savādāk. Ja Sātana bērns iegūtu parastu izglītību, tad Bendes vai
Terora vietā lopiņš varētu kļūt par Kranci, bet Armagedons nekad nesāktos („Labās zīmes”).

Vai jūs kādreiz esiet ienācis istabā un aizmirsis, kāpēc esiet to darījis? Runā, ka tieši tā suņi
pavada visu savu dzīvi. Viņi ir gudri visādās lietās, bet reizēm nespēj „cilvēciski” noorientēties.
Un asā oža vairs nav galvenais. Dzīvojot blakus cilvēkam, svarīgākas kļūst citas lietas.
Bērnībā daudzi no mums vēlējās, lai viņiem būtu suns. Ar vecumu šī vēlēšanās izzūd, jo, lai
izdzīvotu pilsētā, suni nevajag, bet kā istabas izdaiļojums, viņš prasa pārāk daudz pūļu. Tieši
tāpēc suņu galvenais lauciņš ir – daiļdarbi bērniem. Šeit viņi var būt galvenie varoņi, kas
palīdz cilvēkiem pārvarēt visas grūtības. Pieaugušo grāmatās, filmās un spēlēs suņi visbiežāk
ir otrā plāna varoņi. Vairāk arī nevajag. Senā, ģenētiskā saite cilvēkam ar suni izdala un
iezīmē pat vismazākās šo dzīvnieku lomas. Lai mīlētu suņus, nevajag mūžīgi palikt bērnam.