Rēgu tramvajs, [LS][PZP][C] Opcijas

[Malduguns]

Rēgu tramvajs

No gaisa nāca tāds pretīgs mitrums, kuru par lietu gluži nevarēja nosaukt. Tas bija rasinātājs, kurš slapju padarīja jebko, kas uzturējās ārā ilgāk par piecām minūtēm. Nepatīkamajai smīlāšanai pievienojās arī auksts vējš, kurš pūta cauri visām drēbēm un ar savām aukstajām rokām aizskāra vēlo ceļotāju, likdams upurim nodrebināties saltumā.
Neraugoties uz draņķīgo laiku, kalendārs spītīgi rādīja vasaras sākumu. Nupat jau 20 minūtes ritēja 4. jūnijs.
Tramvajs katrā pieturā ieradās ar slimīgu precizitāti un atvēra tikai pirmā vagona pirmās durvis. Pēc visiem noteikumiem, braucējam vajadzēja arī iekāpt pa šīm durvīm un uzrādīt braukšanas apliecību vai nopirkt biļeti.
Vadītājs bija vīrietis ap piecdesmit gadiem. Nopietns un precīzs. Tumšie mati jau bija sākuši sirmot un aristokrātiskajos vaibstos varēja manīt īgnumu. Vīrietis bija palielas miesasbūves, diezgan masīvs, bet ne gaļīgs. Varēja redzēt, ka labāk pretī viņam nerunāt, jo tumšās, drūmās acis brīdinoši raudzījās vēlajos braucējos.
Tramvajs ripoja mierīgi un ātri. Ārā pa logu neko nevarēja redzēt, jo gaisma tramvajā bija pārāk spilgta. Tomēr tā ik pa laikam noraustījās un ļāva paraudzīties arī ārā.
Bija ieslēgta apkure, jo nemīlīgais laiks bija pārāk nemīlīgs, lai atstātu tramvaju aukstu. Tomēr siltums gan žāvēja, gan palīdzēja braucējiem kļūt miegainākiem.
Un tikmēr tramvajs traucās tālāk uz kādu no priekšpilsētām.


Tramvajā no galapunkta brauc:
Lea Iesmotāja - Demjens Ferguss
Massacre – Aleksandrs Priede
Ungārijas ragaste – Airita Štāla
Tējas lapa – Dens Birks
Mattiass – Simons Mētra

Pārējie kāpj pa vienam vai pa diviem pieturās. Patiesībā, nav svarīgi, kādās. Vien gribu atgādināt, ka darbības vieta nav skaidri norādīta un tas nozīmē, ka Rīgas tramvaja pieturu nosaukumus, lūdzu neizmantot.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.04.2008 17:25

[Īvs]

Kad pārējie transporta biedri aktīvi apspriedās par atkārtotu apkures ieslēgšanu, Vesta sarāvās un uzpūta dvašu rokām, cenzdamās sildīt tās un ķermeni. Viņa savilka ciešāk mēteli ap miesu. Bija kļuvis patiešām salts un parastos apstākļos tā nekad nenotiek, it īpaši tādos valsts transporta līdzekļos kā tramvajs. Arī aiz logu stikliem notiekošais bija guvis asu redzamību. Tas bija kā termometrs un patlaban tas šķita kā nospodrināts ar Ajax. Vesta novilka kurpes. Kājas šķita nejūtīgas, tāpēc sieviete tās novietoja uz priekšā esošā krēsla. Tad viņa palūkojās uz šoferi.
Kungs, esiet taču cilvēks! Ārā ir briesmīgs laiks, un jūs vēl mūs tramvajā iznīcināt.
Aiz logiem pēkšņi migla rija tumsu, kaut pirms mirkļa logi bija kā nākotnes rādoši spoguļi. Vestai šķita, ka viņa vairs neko nesaklausa, bija iestājies vēl viens šizofrēnijas cienīgs klusums.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 10.04.2008 19:54