Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[DarkJedi]

Vecais Pālmers kādu laiku pavadījis pārdzīvojot Lorda Setrika nāvi pagalmā, vēlāk aizgāja iekost kādu maizes galiņu Ordeņa ēdamgalā. Pēc tam laicīgi azklamburoja uz satikšanās vietu, kur telpā pirms Lēdijas Feinimāras pieņemamās telpas vienā no kaktiem, kur būtu mazāk pamanāms nolikās uz pagulēšanu.

Pēc dažam stundām viņu uzmodināja tuvumā sapulcējušos murdoņa kur jaunā meža blandoņa Meibela klāstīja savu sapni. Noklausījies apkārtējo domas par to Vecais Pālmers tumšajā kaktā kur bij iekārtojies, santuntuļojās pussēdus un pusnogulējušā piesmakušā balsī sacīja.

- Tu redzēji pagātni meitēn, jo viss kas ir bijis ieslīgst tumsā un paliek ar ik mirkli neredzamāks kā tumšā lode. Tumšā lode ir slēgtais kodols kas aizsedz neredzamo patiesību. Patiesību kura slēpjas pagātnē, kas paliek skatienam slēgta jo tumsas skauta. Tu biji pagātnē un redzēji kas notika, tu tagad tagadnē atkal redzēji, kas bija. Kas es tev saku, nākotne mums liks atcerēties pagātni tādu it kā tā būtu bijusi citāda nekā mēs to redzējām. Ja tu saskatīji pagātni, ej meklēt nākotni jo tas ir pagātnes spogulis.