Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[DarkJedi]

Vecais Pālmers purpinošā pusbalsī sarunādamies ar sevi devās ārā no Lēdijas pieņemamās telpas.

- Ak Lords Setriks, tik jauniņš un bezbailīgs kritis. Kur bija mana nūja, kur manas līkās kājas, kad Lordam Sterikam patiesi biju vajadzīgs. Šī pasaule bez Lorda Sterika ir iztukšota, jo tukšums ir palicis vietā kur Setriks krita. Ne ķermeņa tikai tumša dvaka. Ka es saku, nelaimes vēstis pār kurām runā trīs kritušās zvaigznes vakardienas mijkrēšļa neredzamajā tumsā skaidra rāda to kas nav redzams, jo nepaies ne trejas dienas ka neredzamais paliks neredzams jo redzamais vienmēr ir bijis redzams, kā dienas gaisma pēc austošas saules rīta kas nāk pēc tumšās nakts tumsas. Ak Lord Setrik gaišā dienas laikā no tevis palika tikai tumša vieta. Ak pasaule, ak beigas, posts un gals!

Tā purpinādams Pālmers devās ārā pagalmā kur piesēda kādā stūrītī, kur turpināja pārdzīvot Lorda Setrika nāvi, kā arī vainot sevi, ka nav bijis pietiekami veikls un jauns, lai ar savu nūju un ķermeni aizsegtu Lordu Setriku no pēkšņā nāves trieciena.