Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[Romija]

Stāvot pretī Lēdijai Feinimārai, Meibela slēpa savu ievainoto roku gaiši zilās kleitas piedurknē. Cīņā, lai cik viņa bija veikla lūša formā, kāds no gnoļļiem bija paspējis pamatīgi iekampt. Brūci vajadzēja sadziedēt, kas pašu Meju neuztrauca, bet kaut kā nepiedienīgi šķita tagad ar saviem salīdzinoši sīkajiem ievainojumiem runāt par Lorda nāvi. Patiesībā jau viņa nerunāja, vien klusi klausījās nolaistu skatienu un pakniksēja Lēdijai, kad tā viņus atstāja.

Neko nerunājusi Meibela devās uz istabu, kurā viņa mēdza atpūsties, ja gadījās būt ordeņa tuvumā. Ap roku viņai bija aptīta tīra linu drāniņa, zem kuras ievainojumu sedza Meibelai vienai zināmu augu lapas. Tās jau bija no ķermeņa siltuma savītušas, tāpēc druīde tās nomainīja pret citām tādām pašām, ko viņa izvilka no somas. Brūce vairs neasiņoja un nesāpēja, taču sadzijusi pilnībā arī nebija. Mejas spējās nebija ārstēt, bet gan ievērojami atbieglot sāpes, ko viņa pati bieži izmantoja, ļaujot brūcēm dzīt pašām.

Kad ievainojums bija apkopts, viņa atlaidās gultā un aizvēra acis. Vēl tagad acu priekšā rēgojās tukšā vieta, kur pirms brīža bija bijis viņu vadonis. Lai kā Meibela bija centusies uzost kaut ko neparastu, nāsīs cirtās vien gnoļļu pēdu smaka. Nekā, pilnīgi nekā vairāk. Meja to nesaprata. Dziļas zināšanas par atslēgām viņai nebija, jo Lorda svītā pabijusi viņa bija vismazāk no visiem. Vai nu bija īstais brīdis uzzināt ko vairāk?

Pēļu ieaijāta Meja aizmiga.