Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[Mattiass]

Savukārt Tordins tikai piemiedza acis, saberzēja rokas un atbalstījās uz sava kara cirvja (kura kāts bija tikai galvas tiesu īsāks par pašu). Viņu bija par daudz, viņš tikai drūmi nodomāja, bet skaļi neko neteica. Viss viņa izskats pauda, ka, ja jau uzdevums — sargāt lordu — tika izgāzts, tad viņš ir gatavs piedalīties atriebībā, vai vismaz tā salabošanā, kas vēl labojams, un, ja šoreiz kāds stāsies ceļā, jo sliktāk pašam.

Saņēmis atļauju, viņš atstāja telpu, lai sagatavotos tālākajam. Atbrīvojies no bruņām, viņš pielaboja to, kas bija pielabojams. Savedis kārtībā aprīkojumu, viņš pats nomazgājās, apvilka tīras drēbes, aizstaigāja pie lāča Bernarda, lai pārliecināties vēlreiz, ka ar viņu viss kārtībā, tad, paēdis un paķēris līdzi rūnu pierakstus, aizgāja uz dārzu atpūsties un tos papētīt. Tomēr iedziļināties tajos viņam sākumā nesanāca. Pazudušais lorda Setrika līķis… līķi bija ar godu jāapglabā. Tas bija pretdabiski, ka līķis tā ņēma un pazuda. Šī pēdējā kauja vispār bija, viņaprāt, kaut kāda nepareiza. Kaut kas… lai nu kā, viņš uz brīdi aizmirsa par saviem pierakstiem, piemērīdamies, ar kādu cirtienu labāk dekapitēt suņu cilvēku.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 04.04.2008 10:29