Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Ungaarijas ragas...]

Kamēr pārējie bija aizsteigušies skatīties, kas notiek, Dārta izpildīja savu mērķi un savāca to, kas viņai pienācās, tiesa ne pārāk daudz, tikai vienu desmitlitru kanniņu, jo viņa šodien tam itin nemaz nebija gatavojusies. Lai gan ko tur daudz gatavosies, cik nu viņa bija ievērojusi, tad parasti visnekaunīgākā rīkošanās bija tā auglīgākā. Ja nu nepaveicās, tad jau visādi varēja attaisnoties.
Tā nu aizstiepusi savu nešļavu uz mājām, Dārta to noglabāja pagraba vistumšākajā vietā, tad atbrīvojusies no halāta un zābakiem un palikusi vienkārši darba apģērbā, viņa nolaidusi lakatu uz pleciem, devās ravēt savu sakņu dārzu, kam kolhozs liedza veltīt visu savu uzmanību.
Turklāt likās, ka to dīvaiņu ierašanās sacēlusi gana lielu jezgu, lai viņai neviens diži uzmanību nepievērstu.
He, tagad viņiem būs kāds laiciņš, ko padomāt. Interesati, kas tie bija? Eh, bet gan jau uzzināšu kaut vai no tās pašas Margaritas, pagaidām labāk lai manis tur nav.