Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Mattiass]

OOC: Elony, kuri trīs? Mēs esam četri, aizmirsi? Pieņemu, ka mans tēls spēj izlasīt.

Tikmēs Ksens bija pa pusei atjēdzies, kaut arī līdz zināmam brīdim turpināja izlikties, ka ir bezsamaņā. Prātā tikmēr jau veidojās piekaujamo melnais saraksts:

1. Antons
2. Timūrs

Mums jāizbauda visi kolhoza prieki, lai tikt mājās? Nolādēts! Kas par sviestu… bet es vairs ne par ko nebrīnītos. Tad jau labāk komandējošā postenī, nevis kā vergam vai vispār tikt nošautam.

Izlasījis lapiņu un sapratis, ka tā ir viņu vienīgā iespēja palikt dzīviem, viņš brīdinoši piegrūdās Messeršmitam, kurš bija iesācis vāciski protestēt, un atsauca atmiņā savas krievu valodas zināšanas, krieviski viņš runāja gandrīz tikpat labi kā latviski (kā lielākā daļa cilvēku mūsdienās).

— Da, nas k vam prislaļi, — Pie joda, tā pat varbūt ir patiesība, Ksens noskurinājās.
— Nam bi pogovoriķ z graždankoj Barbaloj Janovnoj. Što s vami za ņeizpolņeņije plana sģelajut, ja ņe znaju, no kolhoz točno prikrojut. Sreagirovali vi tože tak sebe. No ķeper — ja trebuju nas sejčas že razvezaķ, i otdaķ mņe mojo tabeļnoje oružije, jesļi ņe hotite ņeprijatnostej uže v bližajšem vremeņi.*

* Mums vajadzētu parunāties ar pilsoni Bārbalu Janovnu. Ko ar jums par plāna nepildīšanu izdarīs, nezinu, bet kolhozu noteikti aizklapēs. Noreaģējāt jūs arī ne šā, ne tā. Bet tagad — es pieprasu, ka mūs tūlīt pat atsien, un atdod man manu dienesta ieroci, ja negribat nepatikšanas jau vistuvākajā laikā.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 02.04.2008 21:25