Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Elony]

Ebrejs uzbruka fašistiem un Antons pakāpās malā. Murgs kaut kāds un muļķīgas runas.
Vispār tas viss bija briesmīgi savādi.
"Es biju domājis, ka šie palika no kara pāri. Paslēpās mežā un tā... bet daži ir par jaunu. Un latviski runā... " viņs ar bezstobru pistoli pakasīja aiz auss.
"Varbūt jukušie... izbēguši no trakonama... nav jau īsti fašisti, tiem bija ādas zābaki un cepures tādas vai arī kaskas... šitie ir kaut kādi jocīgi..." viņs pētija to drēbes.
"Es nezinu, ko darīt! Runāt nav jēgas, viņi ir jukuši, jo domā, ka Hitlers ir labs. Un kam ziņot?"
Antons papurināja galvu un sataisīja svarīgu seju, tad iegāja pa durvīm Bārbalas Janovnas privātajā istabā tepat blakām.

***

Pēc brīža viņs izgāja ar savādu seju.
Rokā Antonam bija papīra lapiņa.
Viņš nokremšļojās: "Khee-em." tā viņš nokremšļojās.
Tad teica: "Bārbala Janovna liek visiem iet laukā... tūlīt pat. Atgriezieties pie darbiem. Sarkanasi stūris un šie... viesi lai pagaidām paliek... ejiet!"


Kad visi bija prom (OCC: ceru, ka tā... ja kāds atteiktos, Antons nekavētos pielietot vardarbību...) viņs aizvēra durvis. Sasietus atsiet neatsēja, bet nosēdināja pret sienu un nolika vidējam uz kājām papīra lapiņu. Jebkurā gadījumā varēja salasīt visi trīs...
"Es... lasiet lūdzu, tad jau redzēsim..." samulsis noteica Antons.

Lapiņa bija rakstīts:
Es jau jutu, ka jūs būsiet klāt. Jūs esat tie delegāti no Maskavas, kas ieradušies slēgt mūsu kolhozu un mūs visus par slinkošanu izsūtīt uz Sibīriju? Iegaumējiet, ka es neesmu vainīga, jo šī ir mana pirmā darbadiena.
Tā kā jūs, maskavieši, noteikti esat gudrāki, es varētu nodot vadības grožus jūsu rokās. Ja mēs izcīnītu gada kolhoza balvu, mēs varētu turpināt darboties un nenonākt dzimtenes plašajās ārēs?
Bārbala Janovna