Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Piligrims]

(OOG: Kungi, es esmu pieradis, ka tiek lasīti un RESPEKTĒTI visu LS dalībnieku IEPRIEKŠ ievietotie posti, ja vien tie nav klajā pretrunā ar LS kopējo ideju un GM nodomiem! Ja mēs te rīkosim ‘zvaigznīšu brīžus’, tad paliek dikti garlaicīgi un neinteresanti turpināt kaut ko TĀDU!)
Bruno iekrita kārtējā bezfilmas nebūtībā, no kaut kādas tālienes atskanēja balsis, kuru saturu viņš vel nespēja aptvert. Samaņa lēnām atgriezās. Galva plīsa pušu. Viņš sakustējās, bet juta, ka ir sasiets. Neatvēris acis, viņš sāka ieklausīties apkārt notiekošajā. Atpazina komrādu Brigādenfīrera un Meseršmita balsis. Pagaidām viņš neredzēja nekādu jēgu ‘mosties’ un dullajai galvai vajadzēja ļaut nedaudz atjēgties .

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 02.04.2008 17:49