Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Overlord]

Par spiti tam,ka komunists viņam uzspļāva,Hermanis sāka smieties. Tas nu bija tipisks boļševiks-fanātiķis. Uzticīgs ljeninam lidz galam. Bet vai tāpat Hermanis neticeja Vācijas kancleram? Ticēja,bet ne jau tik traki,kā pats Bērziņš domāja. Nez vai viņš apdullinot, un sasienot pretineku draudētu tam labi apzinoties,ka tas nespēs pretī neko izdarīt

Esmu burtiski apburts no tavas varonības. Hermanis ar tēlotu patosu vārijās sarkangvards un sifilisa slimotāja sekotājs. Ar kādu drosmi viņš uzklupa naidniekam no muguras un to sasejā,lai šis nespētu pretotes. Tik,tiešām..tā ir īsta bruņineka rīcība draudēt un aizskart pretoties nespējīgu ienaidnieku. Jo vairāk vārdu plūda pār zēna lūpām, jo labāk viņš jutās. Ja arī šis draņķa sarkanais viņu nošaus,kas par to? Vsmaz Hermanis būs miris kā īstens Tūkstošgadu Reiha kareivs. Ar smaidu uz lūpām.
Piepeši viņš atkal juta,kā tiek aizskartas ārskās dvēseles liriskās stīgas

Tad SSieši uz priekšu trauca
Un sarkanie bēgot panikā kauca
Bez žēlastības vāci šāva
Un tūkstošiem boļševiku kāva

Lai dzīvo Heinzs Guderians
Arvien,Arvien
Un Manšteins,Rommels,Mannerheims
Arvien, Arvien.

Tagad Hermanis dziedāja cik vien labi varēja.Jaucot dažādas dziesmas. Vienalga ko, galvenais tagad nokaitināt naidnieku tik tālu,līdz tas zaudē sajēgu. Jo tikpat vairs zaudēt nebija ko.
Nu tad,lai biedram Ļeņinam laba dzīve Ellē vārotes. Fīrera vārdā man nav bail mirt!Heil Hitler! Ekk,ja t tagad redzētu pats Vācijas vadonis Hermanis laimīgs nodomāja