Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Massacre]

Jevgēnijs šo dienu kolhozā juta kā kaut ko īpašu, jo māte daba, viņa visumīļa dzimtene šodrīt izskatījās varens skaisti. Protams, parupjaus vīrietis to netulkoja kā iespējamo diversantu ierašanos un trobeles celšanu kolhozā, bet gan kā dienu, kad izdosies vakara palakstoties ar kādu sievišķi. Tiksmi pie sevis nomurminajis ko līdzīgu pateicības vārdiem Žeņa devās strādāt. Ravēšana vīrietim škita necienīgs, sieviešu darbs, taču lidz rasas nožūšanai no pļaujamā siena bija jāgaida labs laiciņš. Ja viņa muskuļi nepieprasītu darbu Žeņoča būtu aizsmēķējis papirosu un paraucējis sievišķiem darbu, bet tagad n- kas jādara, jādara.
Ravēja viņš rūpīgi, lēnām un kārtīgi ar lielu nopietnību, vismaz tā tas no malas izskatījās. Vajadzēja tikai sataisīt koncentrējušos, nopietnu sejas izteiksmi, un grūtākajos brīžos nomurmināt labi dzirdamā tonī 'Staļina vārdā *&%#@* nešķīsteni!' un visa viņa patiesā slinkošana izvērtās labi tēlotā strādāšanā.
Blīkšķi Žeņa nedzirdēja - tādus sīkumus pamanīt nedrīkstēja un nevajadzēja, ja vēlējās izlikties labs strādnieks. Taču tad, kad kņada kļuva lielāka, Žeņa beidzot pameta savu tēlošanu un devās lūkoties notiekošajā.

Proatms, viss redzētais pārsteidza, bet Jevgēņijs ar secinājumiem nesteidzās. Iespējams šie varēja labi samaksāt un iespējams viņu, diversanti būdami, spēja piedāvāt ko labāku par nīkšanu šai sasodītajā kolhozā. Kamēr notika spriešana par šo ļautiņu izcelsmi, Žeņa nekautrīgi aplūkoja sieviešu apaļumus.