Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Overlord]

Viss sagriezās vienā virpulī.Hermanis bija sagrābis uļjanova portretu un triecis to pret sienu. Pēc tam virsu metās sarkanie bauri un cionisti,saucot viņus par fašistiem.Kāda ragana iedomājās viņus nodēvēt par amerikāņiem,kas kārtīgam Lielvācijas patriotam šķita ārkārtīgi zemisks lamuvārds. Asinis no cīnītāja rokas gāzās kā niagāra,tāpēc neredzēdams citu iespēju un klausot biedru padomam,Bērziņš satvēra sarkano karogu un no tā noplēsa krietnu daļu,ko acumirklī apsēja sev ar roku.
Es labāk tur liktu izlietotu pamperi nekā šo boļševiku lupatu. Hermanis noņurdēja. Piepeši nodārdēja haubices cienīga dārdoņa un Hermanis atkal juta sevi ieslīgstam nemaņā. Fonā sāka skanēt "Panzergrenadier march" un viņš no jauna atslēdzās kā caur miglai juzdams, ka kāds baurs viņam iesper.
Schweine! viņš nogārdza un "izslēdzās"

No jauna atjēdzies viņš attapās kādā kabinetā. Te bija padaudz cilvēku un blakus viņam atradās tā kritušie biedri.Visi kā viens sasaistīti. Kad puisis centās pakustēties,arī viņš sajuta boļševistisko virvju ciešo tvērienu.
Nu ko,boļševki. Apsveicu jūs ar diženo varonību,mātes...l....(šeit viņš izgrūda nepieklājīgu vārdu,kas apzīmē kādu sts kaiti) un biedra Vladimira (atkal rupjība,šoreiz jau par dzimumorgānu tēmu) 'vārdā Viņā modās dusma nevarības rezultātā. Hermanis būtu gatavs līdz nāvei dauzīt arī šeit atrodamās sievietes. Jo tās jau nav sievietes,bet gan boļševiki un žīdi.
Varējāt jau atrast kaut ko piemērotāku nekā šo ateju Hermanis nospļāvās