Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Adē]

Kantorī atsaknējošais blīkšķis nemaz nepiesaistīja Oktebrīnas uzmanību. Meitene tajā laikā sēdēja uz soliņa, izbaudot vienu no retajiem brīvajiem brīžiem, un sapņoja par savu amerikāņu puisi: glītu, smalki nosauļotu gaišmatainu vīrieti, kas, ģērbies solīdā mētelī un uzvalkā, bez pārtraukuma atkārtoja viņai „Ai lāv jū” un aicināja aizbēgt ar viņu uz Savienotajām Valstīm. Pamazām skaistas angliskais „Es tevi mīlu” sāka izklausīties pēc „Fašisti ir atgriezušies” un „Komunisti nāk”, meitene atvēra acis, un ziņkārības pēc nolēma aiziet līdz kantoriem un paskatīties, kas tad tur notiek. Visticamāk, Antons ir piedzēries un atkal publiski jūsmo par sarkanarmiešiem.


…izpostīts kantoris, saplēsti papīri, necilvēciskā nekārtība, kas pie velna te notiek? Un kas tie tādi? Vīrieši? Tik jocīgajās drēbēs? Ar ieročiem rokās?

Ieraudzītais atgādināja Oktebrīnai kadrus no kādas amerikāņu filmas, par kuru stāstīja krustmāte no Maskavas, un viņa, sajūtot, ka sirds sāk sisties straujāk, norāva no galvas zilo lakatiņu un skaļi iekliedzās:

Amerikāņi!