Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Mattiass]

(OOC Ragastes posts ir pareizs, Ksena jaka bija pavērusies un tapa redzams sudraba ķēdītē iekārts ugunskrusts, simbols, kāds attēlots personāža aprakstā.)

— Kamerādi, Messeršmit, tur tā sarkanā lupata, kas nav pelnījusi palikt vienā gabalā (galvas mājiens uz karoga pusi), saplēs to un pārsien Brigādenfīreru, — ieteica Ksens, kamēr pats gremoja notikušo. 1956. gads. Padomju Latvija. Komunisti. Nez kāda čuhņa. Savaldīties.

Konfiscējis zīmogu un jau paņēmis rokās abus dokumentus, lai iepazīties ar tiem tuvāk, viņš sadzirdēja kāda pāķa bļaušanu un, pacēlis uzaci, palūkojās tajā virzienā. Jā, tur akurāt viens tips stāvēja, un auroja savu Hande hop.
Komunistu cūka. Normāli Ksens viņam uz vietas krāmētu pa purnu, taču galva joprojām dunēja, turklāt smērēt rokas pret tādu arī īsti negribējās.

— Hände hoch! — viņš palaboja komunistu un pievērsās savai lasāmvielai, — Kamerādi, pie mums atnāca.

Rediģēts.

— Kolhozs. Vēl labāk, — viņš garlaikoti noteica.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 01.04.2008 21:07