Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Elony]

Antons bija ceļā uz lauku, ravēt tās bietes kopā ar tiem slinkajiem... no tas nav svarīgi.
Sprādziens viņu visai pārsteidza, jo latviešu bandītu uzbrukumi tā kā jau gadiem bija beigušies. Vismaz neko tādu nedzirdēja.
Viņš steidzās atpakaļ uz kantori, cerēdams, ka kase un pieraksti nebūs cietuši.

Nonācis sprādziena vietā, viņs pamanīja visdrausmīgāko ainu. Murgs un briesmas. Svešinieku ārienē bija pietiekami daudz nianšu, laiu saprastu, kas tie ir.
"Fašisti! Fašisti ir atgriezušies!" iekliedzās Antons, rādīdams uz tiem ar pirkstu.
Pēc desmit gadiem, kad Vācijas ļaunums bija uzveikts, te tas bija atkal atgriezies briesmīga paskata cilvēku veidā! Laikam slēpās šeit vēl no kara!
"Hande hop!" iesaucās Antons, kā viņš atcerējās no partizāniem un savilko rokas dūrēs.

Šo rakstu rediģēja Elony: 01.04.2008 20:20