Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Piligrims]

Verflucht ...kas pie velna te notiek? Kur ELLĒ mēs esam?
Ieraudzījis apkārtējo peizāžu Bruno par atrašanās vietu gandrīz nebija nekādu šaubu, tāpat par to, ka kopā ar viņu ir visa Sonderkommando.
Brīnums, ka pats elles saimnieks nav pagodinājis ar savu klātbūtni. Visā šajā bēdu operā vienīgais mierinājums, ja tāds šajos apstākļos vispār ir iespējams, ka viņi visi ir kopā. Bet kaut, kas te nebija in Ordnung. Ausis bija aizkritušas no sprādziena un galvā kaut kas dūca. Labi, ka tajā brīdī auroju līdzi Brigādenfīreram, a to būtu pazaudējis bungādiņas. Tas blīkšķis sanāca niknāks, kā varēja domāt. Paskatījies uz Bērziņu, Bruno ieraudzēja asinis, kas sūcās no norautā pirksta. Viņš pārlaida bažīgu iekšēju ‘skatienu’ savam ķermenim, vai arī nav pazaudējis kādu locekli, vai ieguvis jaunas atveres tur kur tām nepienācās būt. Vienīgo zudību viņš konstatēja, ka nav viņa cepures, bet viņš būtu vairāk pārsteigts, ja tāda viņam joprojām būtu galvā.
Her Brigadefuhrer, kas ar tavu ķepu?