Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Overlord]

Tūlīt būs,tūlīt būs Kaisli elpojot cildenais ārietis Hermanis piedalījās akcijā,kas katram kārtīgam vērmahta cīnītājam kaunu nedarītu. Viņš un vēl daži pārākās rases pārstāvji taisījās demontēt tā saukto uzvaras pieminekli,kas vairāk pazīstams kā "kauna stabs".

Nu tad tā,komrādi! Bērziņš iesāka,šodien mums ir liela diena,ka te vairs nestāvēs nekāda siena Šis entuzjasts atkal runāja rīmēs.Un tas bija saprotams,jo tā viņš allažiņ mēdza darīt,kad bija iepriekš nobaudījis "garšīgu dzeltenīgu dzērienu no Tērvetes puses" un arī šķīdumu,kas tautās aizgājis ar nosaukumu "ūdentiņš" jebšu latviski izsakoties "šnaps" Gandrīz vai iekārē berzējot savas tievās roķeles, viņš atgāja mazliet tālāk no pieminekļa un nostājās blakus pārējiem komrādiem,kurējie centās veikt svēto misiju-uzspridzināt uzvaras pieminekli.
Cēlais Process vēl nebija sācies,kad puiša maigā dvēsele likam tam uzdziedāt ārkārtīgi daiļu dziesmiņu,kas viņaprāt liktu notrīsēt jebkura kārtīga pārcilvēka sirdij.
Deutchen soldaten und unterofizieren.Moskau spazieren und.... Diemžēl melodiskajai balādei nebija lemts tikt novestai līdz galam,jo atskanēja skaļš sprādziens. Ko pavadīja spēcīgs triecienvilnis,krītoši akmeņi un citi "labumi"
Hans, ierakumos..šnell,šnell Hermanis nobļāvās jūtot,kā kāda šķemba viņam norauj labās rokas vidējo pirkstu. Tālāk viņš vairs neko neatcerējās.

Kad pamodās, sejā spīdēja spoža saule. Kur es kas es? vi'ņš grūši nodomāja,kad centās piecelties. Sajūta nebija no labajām- labās rokas ļoti vērtīgā pirksta vairs nebija? tagad tur rēgojās melnais caurums no kura plūda ārā viena no ķermeņa sulām. Visa viņa jaukā uniforma bija noklāta ar putekļiem. Neizsakāmi gribējās saukt pēc mātes,tomēr ar lielām pūlēm Bērziņkungs savaldījās. Tā vietā viņš vēlreiz aplaida skatienu apkārt un atdūrās pret Ļeņina un Staļina portretiem.
Pagāja neilgs brīdis,kad varonīgais nacionālsociālists saprata kas tajos attēlots. Viss apjukums un sāpes bija kā ar roku noņemtas. Pat izjauktā frizūra viņu neatturēja 3 sekunžu laikā pieslieties kājās un ar bļāvienu mesties virsū boļševiku vadoņu portretiem.

Šo rakstu rediģēja Overlord: 01.04.2008 13:57