Pusdienas nebūs, visi brīvi Opcijas

[ils]

Vl. Gakova raksts no žurnāla "Jesļi" marta mumura. Pazīstamais krievu fantastikas kritiķis
un publicists raksta par sen gaidīto Strugacku "Grūti būt dievam" ekranizāciju, jo
publicēts filmas scenārijs ar nosaukumu "Ko teica tabakas tirgonis no Tabakas ielas".

Izlasītais teksts izsauca domu gūzmu, kas asociatīvi pavilka līdz citas, negaidītas un nezin
no kurienes nākušas.Ar laiku tās pieauga skaitā līdz veselam leģionam, bet kad viss norima,
tad smadzenēs izkristalizējās viens vienīgs jautājums, ko strikti bija noformulējuši paši brāļi
Strugacki. Jautājums, uz kuru izsmeļoši atbildēja Germana un Karmalitas scenārijs (kaut
līdzautori par šo jautājumu droši vien vispār nemaz nezina).
Jautājums bija: vai mēs esam mums vajadzīgi?
Vai mēs - toreizējie - no Strugackiem izaugušie - esam vajadzīgi mums - šodienas cilvēkiem?
Vai arī, ja pārformulē jautājumu: vai šodienas pasaulei ir vajadzīga viņu Pusdienas pasaule?
[ Pusdiena, krieviski - Poldeņj - Strugacku iecerētā nākotnes pasaule - ila piez.]
Pirmo reizi es šo jautājumu uzdevu sev, noskatījies vēl pirmo "Grūti būt dievam" ekranizāciju,
kas parādījās 90-to sākumā. To filmu daudzi lamāja (un visai pelnīti, kaut arī par izgāšanos
es to nesauktu). Taču jau tad viena lieta skaudri iegrieza: es uz ekrāna nepazinu Rumatu.
Patiešām, kas viņš bija - no kurienes, no kādas pasaules, no kādas Zemes viņš bija ieradies
uz nelaimīgo Arkanaru? (Pēdējo atpazīt varēja pat visai labi, tā kā Strugacku fanus varēja
kaitināt tikai detaļas.) Skaidrs, ka ne jau no Pusdienas pasaules, Rumata šajā filmā izskatījās
kā atnācējs no nekurienes. Supermens kas supermens: ja arī no netīrajiem mežoņiem viņu
kas atšķīra, tad atmiņas par kontrastdušu un sēdpodu ar skalošanas tvertni.
Atcerieties, Strugacku garstāstā galvenais varonis daudz strīdas ar saviem kolēģiem par
zinātnes un morāles attiecībām. Iejaukšanos un neiejaukšanos, objektīvajiem vēstures likumiem
un subjektīvo cilvēka izvēli... Un pats galvenais, Pusdienas pasaule varēja, ja ne tiesāt Arkanaras
pasauli, tad vismaz spriest par to, apzinoties savu vēsturisko pārmantojamību un mocoties ar
ētikas, nevis tehnikas jautājumiem. Tāpēc, ka pati šī Pusdienas pasaule tālu bija aizgājusi
no Arkanaras pasaules tieši ētiskā plānā. Rumata, kā tās pārstāvis, bija augstāks par cilvēcisko
zemiskumu, ne jau tāpēc, ka labāk prata kauties, biežāk mazgājās, ka viņam aiz muguras bija
civilizācija, kuras varenību arkanarieši nespēja pat iedomāties. Bet tāpēc, ka viņa civilizācija
bija izmācījusies pati savu Arkanaru kļūdas un iemācījusies dzīvot pavisam pēc citiem sociāliem
un ētiskiem principiem.
[Kas nezina šo sava laika lielāko krievu fantastu darbu, mēģināšu paskaidrot. Tātad - Progresoru
cikls, nākotnes sabiedrības - teiksim komunisma - pārstāvji cenšas ievirzīt mazāk attīstītas pasaules
uz progresa, galvenokārt morālā ceļa. Atklāta iejaukšanās netiek atbalstīta, tāpēc cilvēku pārstāvji
slepus darbojas citu planētu vidē, mēģinot novērst despotiju, tirāniju, fanātismu, glābjot planētas
gaišākos prātus no iznīcības. Vienlaikus uzdodot sev jautāju, vai drīkst to darīt. Vai nevajag ļaut katrai
sabiedrībai iet savu ceļu? Paralēles ar mūsdienu Irāku. Vai vajadzēja gāzt despotisko Sadama
Huseina režīmu, kas nogalināja tūkstošiem savus pretiniekus, ja rezultātā - slepkavošana turpinās?
Un gals nav redzams, vai vispār var mainīt sabiedrības attīstības ceļa virzienu, pret tās gribu?
Cieš sakāvi arī Rumata. Strugackiem urrāpatriotisms nepiemīt, viņi, protams, ir dziļi pārliecināti,
ka Pusdienas pasaule ir iespējama, tas ir, sabiedrība, kuras locekļiem piemīt augsta morāle un
ētika ir pirmajā vietā. Tāpēc autori ļoti pārdzīvo, ka reālā pasaule, šajā gadījumā arī PSRS ir ļoti
tālu no tā, ar katru jaunu darbu Strugacki kļūst arvien drūmāki un vairākus viņu darbus nemaz neļauj
publicēt. Brežņeva un tā pēcteču laiki, kad sākas Staļina reabilitācija, gan beidzas. Taču reālā,
mūsdienu pasaule - būsim atklāti - ir visai amorāla. Tas gan ir cits stāsts, bet turpinājums par topošo
filmu - sekos. -ila piezīme.]

Šo rakstu rediģēja ils: 20.03.2008 23:12

[ils]

Taču publicētajā scenārijā pretēji gaidāmajam manu mīļo rakstnieku ir pa pilnam!
Ta noteikti būs "Grūti būt dievam" ekranizācija. Arkanara - tāda pati, šausmīgāku
neizdomāsi, daudzi sižeta pagriezieni, replikas, gājieni, detaļas - pazīstamas.
Lūk, tikai galvenais varonis ir ne visai Rumata. Precīzāk, pavisam ne Rumata. Kāds
cits, kas izsaka garstāsta varoņa replikas un lielākoties darbojas tieši tāpat kā
Sturacku darbā. Tikai kāpēc šis "dievs" tā rīkojas un kāpēc viņam ir tik "grūti" -
Dievs vien arī to zina.
Rumata no Strugacku garstāsta lasītājiem izsauca noteiktu līdzjūtību. Mēs mocījāmies
un cietām kopā ar viņu un lauzījām galvu par nolādēto dilemmu "iejaukties - neiejaukties".
Pret scenārija Rumatu attiecies kā pret profesionālu neredzamās frontes cīnītāju,
kas nosūtīts ienaidnieka aizmugurē, ar cieņu, taču nekādi ar viņu sevi neasociējot.
Un lūti līdzi tikai tāpēc, ka nabagu ir galīgi sasaistījušas Centra instrukcijas: tāds
pretīgums visapkārt, bet "močīt atejās" neļauj! Skaidra lieta, viņš neiztur, slēpjas,
īpaši pēc tam, kad ir zaudējis Arkanarā visus viņam kaut cik tuvos cilvēkus (pēc scenārija
nogalina arī baronu Pampu). Un tad jau viņš sāk nogalināt visus pēc kārtas - veselām
ielām... Arī Strugackiem tas bija - bet, cik vēl daudz bez tā! Arī scenārija Rumata
retumis strīdās ar kolēģiem - un, kā par spīti, tieši tā kā garstāstā! taču vārdi ir nolasīti
tā, ka liekas - profesionāļu diskusijas. Nekā personīga, tikai bizness.
Viena raksturīga detaļa. Ar sevi scenārija Rumata nestrīdās. Vispār. Nekad. Varbūt filmā
parādīsies aizkadra teksts, nezinu. Stipri šaubos.
Es vispār nevaru saprast, ko runās no ekrāna Leonīds Jarmoļņiks. Protams, apburošs
aktieris un, cik var spriest pēc epizodēm, kas rādītas TV, izlicis sevi uz visiem simts
procentiem. Tikai galveno jautājumu tas nenoņem. Baidos, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim,
no kādas tad pasaules ir ieradies Arkanarā Jarmoļņika varonis.
No scenārija lappusēm Rumata veidojās par īsti mūsdienīgu varoni, ko viegli atpazīt.
Ne tas pats sliktākais "emisārs". Rumata ir šodienīgi cēls, labi trenēts, izglītots, labi
audzināts. Taču, ja tu noņemsi no viņa, tieši tāpat kā no vairums mūsu līdzgaitnieku, plāno
civilizācijas kārtiņu, tad izrādīsies, ka viņš ne ar ko nav labāks par to "rijošo un vairojošos
protoplazmu" (atcerieties, kam pieder šie vārdi?), kādi savā masā ir arkanarieši.
Un tās nav profesijas negācijas. Izlūks, kas iegājis tēlā tik dziļi, ka šī daba draud pārvērsties
par būtību, tas ir pie Strugackiem. Scenārijā ielikts kaut kas tieši pretējs: dotā loma ir
palīdzējusi atklāt to, kas arī bija būtība. Šajā gadījumā Strugacku konflikts atkrīt pats no
sevis. Un paliek, nevis filozofiska, ētiska problēma, bet vienkārša faktu konstatācija.
Kā runāja viens no mūsu doniem Reba: "Abi sliktāk".
Rumata no garstāsta "Grūti būt dievam" pārstāvēja pavisam citu pasauli. Ar principiāli citu
morāli, principiāli citu sabiedrības iekārtu, principiāli citu audzināšanas sistēmu. Jā, utopisku,
bez skaidrības, vai tāda vispār sasniedzama, taču tāpēc jau māksla, lai paceltu augstāk, gan
visu, gan visas latiņas. Ļoti brīnīšos, ja ekrāna Rumatas liktenis kādu iedvesmos.

Nobeigums sekos.

P.S. Laikam tāda bija daudzu padomju cilvēku traģēdija, arī brāļu Strugacku traģēdija, viņi
ticēja, ka iespējams dažu paaudžu laikā uzcelt sabiedrību, kurā dzīvotu tikai labi cilvēki, kuru
morāles un ētikas rādītāji būtu tādi, ka ļaunums no dzīves būtu izskausts, vienmēr visi viens otram
ietu palīgā un neviens pat nezinātu, ko nozīmē zagt, bet atņemt otram cilvēkam dzīvību, tas vispār
būtu neiedomājami, un visi būtu tik apzinīgi, ka strādātu kopējam labumam par brīvu. Gandrīz -
paradīze. Vienīgā atšķirība, ka paradīzē arī strādāt nevajag, tikai dziedāt slavas dziesmas
Tam Kungam. Bet, kā ideāls uz ko tiekties, nekāda vaina. Cilvēkam ir vajadzīgs kāds ideāls,
uz ko tiekties. Savādāk patiešām, bez jokiem, cilvēks pārvēršas par arkanarieti no minētā garstāsta.
Citas iespējas nav.
Par Rietumu pasaules ideāliem jau padomju cilvēks nezināja praktiski neko.
Latvijā vēl kaut cik, kaut kādi sakari ar ārzemju latviešiem bija. Krieviem emigrācija lielākoties bija
emigrēt paspējusī aristokrātija. Skaidrs, ka sakari ar vienkāršiem krievu cilvēkiem PSRS tai principā
nevarēja būt.
Lai nu kā. Bez ideāliem nedzīvojiet! - ila piezīme.