Pusdienas nebūs, visi brīvi Opcijas

[ils]

Vl. Gakova raksts no žurnāla "Jesļi" marta mumura. Pazīstamais krievu fantastikas kritiķis
un publicists raksta par sen gaidīto Strugacku "Grūti būt dievam" ekranizāciju, jo
publicēts filmas scenārijs ar nosaukumu "Ko teica tabakas tirgonis no Tabakas ielas".

Izlasītais teksts izsauca domu gūzmu, kas asociatīvi pavilka līdz citas, negaidītas un nezin
no kurienes nākušas.Ar laiku tās pieauga skaitā līdz veselam leģionam, bet kad viss norima,
tad smadzenēs izkristalizējās viens vienīgs jautājums, ko strikti bija noformulējuši paši brāļi
Strugacki. Jautājums, uz kuru izsmeļoši atbildēja Germana un Karmalitas scenārijs (kaut
līdzautori par šo jautājumu droši vien vispār nemaz nezina).
Jautājums bija: vai mēs esam mums vajadzīgi?
Vai mēs - toreizējie - no Strugackiem izaugušie - esam vajadzīgi mums - šodienas cilvēkiem?
Vai arī, ja pārformulē jautājumu: vai šodienas pasaulei ir vajadzīga viņu Pusdienas pasaule?
[ Pusdiena, krieviski - Poldeņj - Strugacku iecerētā nākotnes pasaule - ila piez.]
Pirmo reizi es šo jautājumu uzdevu sev, noskatījies vēl pirmo "Grūti būt dievam" ekranizāciju,
kas parādījās 90-to sākumā. To filmu daudzi lamāja (un visai pelnīti, kaut arī par izgāšanos
es to nesauktu). Taču jau tad viena lieta skaudri iegrieza: es uz ekrāna nepazinu Rumatu.
Patiešām, kas viņš bija - no kurienes, no kādas pasaules, no kādas Zemes viņš bija ieradies
uz nelaimīgo Arkanaru? (Pēdējo atpazīt varēja pat visai labi, tā kā Strugacku fanus varēja
kaitināt tikai detaļas.) Skaidrs, ka ne jau no Pusdienas pasaules, Rumata šajā filmā izskatījās
kā atnācējs no nekurienes. Supermens kas supermens: ja arī no netīrajiem mežoņiem viņu
kas atšķīra, tad atmiņas par kontrastdušu un sēdpodu ar skalošanas tvertni.
Atcerieties, Strugacku garstāstā galvenais varonis daudz strīdas ar saviem kolēģiem par
zinātnes un morāles attiecībām. Iejaukšanos un neiejaukšanos, objektīvajiem vēstures likumiem
un subjektīvo cilvēka izvēli... Un pats galvenais, Pusdienas pasaule varēja, ja ne tiesāt Arkanaras
pasauli, tad vismaz spriest par to, apzinoties savu vēsturisko pārmantojamību un mocoties ar
ētikas, nevis tehnikas jautājumiem. Tāpēc, ka pati šī Pusdienas pasaule tālu bija aizgājusi
no Arkanaras pasaules tieši ētiskā plānā. Rumata, kā tās pārstāvis, bija augstāks par cilvēcisko
zemiskumu, ne jau tāpēc, ka labāk prata kauties, biežāk mazgājās, ka viņam aiz muguras bija
civilizācija, kuras varenību arkanarieši nespēja pat iedomāties. Bet tāpēc, ka viņa civilizācija
bija izmācījusies pati savu Arkanaru kļūdas un iemācījusies dzīvot pavisam pēc citiem sociāliem
un ētiskiem principiem.
[Kas nezina šo sava laika lielāko krievu fantastu darbu, mēģināšu paskaidrot. Tātad - Progresoru
cikls, nākotnes sabiedrības - teiksim komunisma - pārstāvji cenšas ievirzīt mazāk attīstītas pasaules
uz progresa, galvenokārt morālā ceļa. Atklāta iejaukšanās netiek atbalstīta, tāpēc cilvēku pārstāvji
slepus darbojas citu planētu vidē, mēģinot novērst despotiju, tirāniju, fanātismu, glābjot planētas
gaišākos prātus no iznīcības. Vienlaikus uzdodot sev jautāju, vai drīkst to darīt. Vai nevajag ļaut katrai
sabiedrībai iet savu ceļu? Paralēles ar mūsdienu Irāku. Vai vajadzēja gāzt despotisko Sadama
Huseina režīmu, kas nogalināja tūkstošiem savus pretiniekus, ja rezultātā - slepkavošana turpinās?
Un gals nav redzams, vai vispār var mainīt sabiedrības attīstības ceļa virzienu, pret tās gribu?
Cieš sakāvi arī Rumata. Strugackiem urrāpatriotisms nepiemīt, viņi, protams, ir dziļi pārliecināti,
ka Pusdienas pasaule ir iespējama, tas ir, sabiedrība, kuras locekļiem piemīt augsta morāle un
ētika ir pirmajā vietā. Tāpēc autori ļoti pārdzīvo, ka reālā pasaule, šajā gadījumā arī PSRS ir ļoti
tālu no tā, ar katru jaunu darbu Strugacki kļūst arvien drūmāki un vairākus viņu darbus nemaz neļauj
publicēt. Brežņeva un tā pēcteču laiki, kad sākas Staļina reabilitācija, gan beidzas. Taču reālā,
mūsdienu pasaule - būsim atklāti - ir visai amorāla. Tas gan ir cits stāsts, bet turpinājums par topošo
filmu - sekos. -ila piezīme.]

Šo rakstu rediģēja ils: 20.03.2008 23:12

[ils]

Sešdesmitajos gados mēs zinājām, kādai jābūt pasaulei, kas spētu, ja ne tiesāt, tad
vismaz saprast Arkanaras pasauli. Izjūtot garīgas mokas no nespējas tai palīdzēt -
vēsturiski īsā laikā un bez morāliem zaudējumiem.. Tā vesels cilvēks mocas pie bezcerīgi
slima cilvēka gultas aiz nespējas viņam palīdzēt.
Drudžainajos deviņdesmitajos mani pirmo reizi apmeklēja nepatīkama doma: lūk, arī
Pusdienai gals klāt. Aizgājusi tā arī neiestājusies. Nav tā mums vajadzīga - pat kā utopisks
ideāls.
Bet, ja Pusdienas pasaules vairāk nav - atcelta tās absolūto "netirgus" attiecību dēļ un
liela kaitīguma dēļ jaunajai tirgus attiecību vilcēnu paaudzei, tad jau arī zūd jēga konfliktam,
uz kā balstās viss Strugacku sižets. Viņu Rumata galīgi nav Marka Tvena jeņķis karaļa
Artūra galmā.
Pirmā "Grūti būt dievam" ekranizācija piepildīja nelaimes priekšnojautu ar kņudošu konkrētumu.
Viena lieta tomēr radīja cerības - filmu taisīja eiropiešu internacionāla komanda, kur tad šiem
saprast Strugackus!
***
Par jauno ekranizāciju tās nesteidzīgajā realizācijas gaitā ir sarakstīts un parādīts pa TV tik daudz,
ka liekas jau zināms, kāda būs filma. Bet par ko būs šī filma - paliek jautājums. Visādā ziņā
lasītais scenārijs viennozīmīgu atbildi nedod.
Ticu, ka Germana filma daudzus saviļņos, bet kādu varbūt pat izgriezīs uz āru - tik šausmīgs un
bezcerīgs (vismaz uz papīra) skan autoru spriedums cilvēcei. Jo šausmīgākais jau ir tas, ka
tā nav nekāda cita planēta, bet labi mums zināmā pašu pagātne. To pazīt ir viegli un runa nav
par Čehijas pilīm, bet gan par sejām, precīzāk, purniem, kas nākuši gluži kā no Breigeļa un Bosha
gleznām. Nekādas fantastikas - pietiek atskatīties vēstures spogulī un nenovērst skatu. Ja kāds ir
aizmirsis, kas mēs bijām pēc Vēstures mērauklas pavisam nesen, Germana filma to atgādinās,
esiet droši!
Vēl šausmīgāk, ka pietiek uz mirkli atslābt no sadzīves sīkumiem, anturāžas, kā acu priekšā
uzaust mūsu pašu tagadne. Varbūt tikai nedaudz hipertrofēta.
Īsāk, ar Arkanaru viss vairāk vai mazāk ir skaidrs. Kā arī ar pagātni un nākotni. Mēs jau sešdesmitajos
arī ne par donu Rebu lasījām, kaut arī toreiz nezinājām, ka autori sākumā bija domājuši viņu
nosaukt par donu Rebiju... [Rebija - Berija - ila piez.] Īsumā, ja ir drosme nevairīties no pašu
vēstures un pašu dabas.
Tā kā filmai "Ko teica tabakas pārdevējs no Tabakas ielas" ["Что сказал табачник с Табачной
улицы"] pilnīgi iespējams būs labvēlīgi noskaņota auditorija (masu auditorija - diez vai - masas
nemīl, ka tās "gruzī", bet šeit tās "piegruzīs" līdz ūkai!) un sajūamināti kritiķi un prēmijas kinofestivālos.
Taču baidos, ka īstos Strugacku piekritējus atkal gaida smaga vilšanās. Kaut arī nedaudz cita plāna,
kāda tā bija ar filmu "Stalkers".
Lieta ir apstāklī, ka atbildes uz galveno jautājumu - no kurienes tad ir ieradies Arkanarā Rumata ar
saviem biedriem? - scenārijs nedod. Nē. Zeme latenti ir klāt, taču kas tā ir par planētu? Autorus
šis jautājums maz interesē.
Rumata pēc scenārija ir cilvēks, ne vien bez pagātnes, bet arī bez nākotnes. Un par spīti tam, ka
man ir drūmas priekšnojautas, visas ārējās Strugacku garstāsta pazīmes scenārijā ir! Viņu varoņi,
viņu valoda, viņu detaļas - pat daļa no viņu ierosinātā ētiskā konflikta. Bet - tikai daļa, kamdēļ
tas acu priekšā, sabirst, klūp, drūp, radot nesapratnes radītus jautājumus.
Atzīšos, visvairāk es baidījos - un vienlaikus cerēju, ka Aleksejs Germans, "paspēlēsies" ar noteikti
ne savu materiālu un beigās atteiksies no jebkādas sasaistes ar Strugacku garstāstu, bet izmantos
viņu galveno ideju un uzfilmēs kaut ko simtsprocentīgi savu, kaut arī ģeniālu, bet - ne pēc Strugackiem,
ne pēc "Grūti būt dievam". Tāpat kā savā laikā izdarīja Tarkovskis ar citu literāro materiālu. Un visi būtu
apmierināti - gan kinomāni, Germana daiļrades piekritēji, gan lasītāji, Strugacku piekritēji. Par labu
šim pieņēmumam runāja režisora izvēlētais nosaukums nākošajai filmai - ja nu kaut kas nav Strugacku,
tad tas tiešām nav Strugacku.

Turpinājums sekos.

P.S. Ja kādu ir ieinteresējis pats Strugacku garstāsts, te būs saite (protams, krieviski):
http://www.rusf.ru/abs/books0.htm