Zaļie cilvēciņi uz Sarkanās planētas, Marsieši zinātniskajā fantastikā Opcijas

[ils]

Antona Pervušina raksts no "Mir fantastiki" marta numura.

Mēs joprojām nezinām, vai uz Marsa ir dzīvība, vai arī tā uz Marsa nav un nekad nav bijusi.
Taču tur, kur zinātne pasē, tur iztēlei atklājas milzīgi izdomas lauki. Ja spriež par Marsu pēc
fantastikas, tad tā ir pati apdzīvotākā Saules sistēmas planēta. Par marsiešiem ir rakstījuši,
ne tikai astronomi, bet arī filozofi, dzejnieki, futurologi un popularizatori. Marsieši sen vairs
nav vienīgi citplanētiešu būtnes - tie ir daļa no mūsu kultūras, līdzās tautas pasaku un seno
leģendu varoņiem.
Nopietni par marsiešiem sāka runāt 19. gs. otrajā pusē pēc tam, kad itālis Džovanni
Skiaparelli 1877. gada oktobrī atklāja uz sarkanās planētas šauru, taisnu līniju tīklu, kurus
nosauca par "kanāliem". Ja astronomu vidū Skiaparelli interpretācija izsauca karstus strīdus,
tad publika uzņēma viņa hipotēzi ar sajūsmu. Jau tad bija zināms, ka Marss ir ļoti līdzīgs Zemei,
kaut arī tā masa ir stipri mazāka. Uzskatīja, ka uz sarkanās planētas ir bieza atmosfēra.
Loģiski tika pieņemts, ka uz tā ir dzīvība un saprāts.

Cilvēkveidīgie marsieši.

1972. gada janvārī amerikāņu kosmiskais aparāts "Mariner-9" nosūtīja uz Zemi Marsa virsmas
attēlus, kas bija uzņemti no tuvienes. Nekādi kanāli uz sarkanās planētas netika atrasti. Vēl
vairāk, Marss izrādījās nedzīva, krāteriem klāta pasaule, kas vairāk līdzīga Mēnesim, nevis
Zemei. Taču pats interesantākais, ka arī pēc tam marsieši nekur neaizgāja no mūsu kultūras.
Tieši otrādi, to palika vēl vairāk un tie kļuva daudzveidīgāki. Kāpēc tas tā notika?
Ilgu laiku uzskatīja, ka marsieši ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem. Tur bija sava loģika. Kristīgā
baznīca, kuras pozīcijas Eiropā vienmēr bija bijušas spēcīgas, sludināja, ka Dievs cilvēku ir
radījis pēc sava ģīmja un līdzības. Tātad, cilvēks ir etalons arī visām citām saprātīgajām
būtnēm Visumā.
Ticība, ka sarkanā planēta ir vecāka par Zemi, arī atstāja savas pēdas spriedumos par to, kādi
ir marsieši. Uzskatīja, ka viņi ir smalkāk veidoti par cilvēkiem. Viņi būvē pilis, nevis mājas.
Un tās ieskauj ziedoši dārzi. Un vēl - viņi ir telepāti, jo domu lasīšana tika uzskatīta par obligātu
piedevu saprātīgo būtņu nākotnes attīstībā.
Tādus "izsmalcinātus" marsiešus var sastapt visdažādākajos romānos. Piemēram, romānā
"Caur Zodiaku" (1880.), ko sarakstīja amerikāņu dzejnieks, prozaiķis un vēsturnieks Persijs
Gregs, uz Marsa dzīvo sena civilizācija, kas tehnoloģijas ziņā apsteidz cilvēci, taču tajā eksistē
sociāli atāvismi: monarhija, kliedzoša dzimumu nevienlīdzība (sievietes tur pērk un pārdod).
1890. gadā īrs Roberts Kromi izdod romānu "Lēciens telpā". Tā varoņi, sekmīgi atkaujoties
no naidīgiem indiāņiem, Aļaskā būvē starpplanētu "Kristāla lodi" ar antigravitācijas dzinējiem
un dodas uz Marsu. Arī šajā gadījumā sarkanās planētas iemītnieki izrādās ļoti līdzīgi cilvēkiem,
bet marsiešu civilizācija - britu patriarhālai Utopijas versijai.
1894. gadā ņujorkietis Gustavuss Poups izdod diloģiju "Romāni par planētām". Varonis,
amerikāņu jūras oficieris cieš katastrofu Atlantijas okeānā. No bojāejas viņu izglābj marsieši,
kas laimīgā kārtā atrodas tuvumā un aizved viņu paciemoties pie sevis. Oficieris tūlīt pat iemīlās
marsiešu princesē. Viņa dziļās jūtas rada sapratni, taču ļaunprātīgais princis no kaimiņu
karalistes, kas arī cer uz meiteni, izraisa karu.
Ļoti līdzīgu pasauli mēs redzam klasiskajā Alekseja Nikolajeviča Tolstoja "Aelitā", kuras
pirmizdevums ierauga dienas gaismu 1922. gadā, bet brīvu pārcēlumu turpinājumā par šī
nemirstīgā darba tēmu garstāstā "Zvaigznes pēdējais stars..." (1987.) izveido Anatolijs
Andrejevs un romānā "Magacitli" (2003.) - Vasilijs Golovačovs. Atlantīdas bojā ejas laikā
"magacitlu" kastas pārstāvji atstāj dzimteni, lai iekarotu Marsu un uzspiestu vietējiem savu
kultūru. Galu galā, jaunā marsiešu civilizācija tiktāl degradējas, ka to vairs nespēj glābt pat
revolūcija, kuru izraisa uz sarkanās planētas kosmonauti no Zemes.
[No savas puses vēlreiz gribu atcerēties Viktora Ņevinska romānu "Zem vienas saules", kas
60-tos gados lasīts stiprināja manu pieķeršanos fantastikai. Tas vēsta par marsiešu civilizāciju,
kas piedzīvo savu norietu laikā, kad uz Zemes valda dinozauri, un par tās pēdējo, lielāko
ekspedīciju tieši uz Zemi, izmantojot Mēness bāzi. - ila piez.]
Pavisam savādāk attīstās Zemes cilvēku un marsiešu attiecības vācu rakstnieka Kurta Lasvica
romānā "Uz divām planētām" (1897.). Cilvēkveidīgie Marsa iemītnieki tik ļoti apsteidz cilvēkus
humanitārā un tehniskā ziņā, ka nolemj okupēt Zemi, lai apstādinātu bezgalīgos imperiālistiskos
karus un dotu mums iespēju izbaudīt attīstīta sociālisma un demokrātijas augļus. Taču Zemes
cilvēkiem neatkarība izrādās svarīgāka un, pārņemot marsiešu tehnoloģiju, viņiem izdodas
izdzīt okupantus kosmosā.
Trausli, cilvēkveidīgi marsieši ar telepātu dotībām ir attēloti amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija
"Marsiešu hronikās". Senās, kanālu būvētāju civilizācijas pēcteči dzīvo neizsakāmi brīnišķā, bet
vīstošā pasaulē. Marsa vēsture beidzas ar Zemes cilvēku ierašanos. Parastās Zemes vējbakas
nogalina marsiešus drošāk par katru karu.
Līdzīgas norieta ainas var atrast padomju rakstnieku darbos: Borisa Anibala "Visuma jūrniekos" (1940.),
Konstantīna Volkova "Marss mostas" (1961.) un Aleksandra Šaļimova "Nemirstības cena" (1965.).
Cilvēkveidīgie marsieši, senās civilizācijas pārstāvji ir pazīmējušies arī kino. Tos var redzēt tādās
vecās filmās, kā dāņu režisora Foresta Holgera Madsena "Debesu kuģis" (1917.) un padomju
režisora Jakova Protazanova "Aelita" (1924.). [Stingri vērtējot, šo filmu fantastikai nevar pieskaitīt, jo,
cik atceros, filmā viss Marsa piedzīvojums beigās izrādās galvenā varoņa sapnis. Ja visa fantastika ir
nosapņota, pēc klasifikācijas, tā jau vairs nav fantastika, bet sapnis. Sapņot jau var visu ko arī reālā
dzīvē. Tad jau visu literatūru, kur varoņi kaut ko neparastu sapņo, vajadzētu pie fantastikas likt.- ila piez.]
Praktiski neatšķirami no cilvēkiem sarkanās planētas
iemītnieki ir mūsdienu Bredberija stāstu ekranizācijās: Maikla Andersona teleseriālā "Marsiešu
hronikas" (1980.) un Pavla Astrahana kinolentē "Ceturtā planēta" (1995.).

Turpinājums sekos.

[ils]

Daudzkrāsainie marsieši.

Herberts Velss publikai piedāvāja vēl vienu marsiešu variantu. Zinātniski-populārajā
rakstā "Būtnes, kas dzīvo uz Marsa" (1908.) viņš norādīja, ka dzīves apstākļi uz sarkanās
planētas noteikti attiecīgi formē saprātīgo būtņu anatomiju. Pateicoties astronomu
atklājumiem, Velss jau zināja, ka Marsa atmosfēra ir mazāk blīva un daudz sausāka -
tāpēc viņš vairāk nerakstīja par spārnotiem marsiešiem. Toties, viņš padarīja tos
garākus, ar tievākiem locekļiem, lielām ausīm un milzīgu krūšu kurvi.
Romānu ciklā par pārgalvīgā kavalērista Džona Kārtera piedzīvojumiem uz Marsa, ko
sarakstīja amerikānis Edgars Raiss Barouzs laikā no 1912. gada līdz 1943. gadam,
Barsumu, kā Marsu sauc tā iemītnieki, apdzīvo visdīvainākās radības. Taču saprātīgo
vidū pārsvarā ir cilvēkveidīgas radības, kas atšķiras cita no citas ar augumu un ādas
krāsu: ir "baltās", "melnās", "sarkanās", "zaļās" un "dzeltenās" rases.
[Un, cik atceros, Barouza marsieši dēj olas. - ila piez.]
Nav skopojies ar fantāziju arī amerikāņu rakstnieks Stenlijs Veinbaums. Par viņa labāko
darbu tiek uzskatīts stāsts "Marsa odiseja" (1934.), kurā stāstīts par Zemes astronauta
likstām uz sarkanās planētas. Palīdzot putnveidīgam radījumam, stāsta varonis pārsteigts
atklāj, ka šis monstriņš ir saprātīgs. Vēl vairāk, viņi ļoti ātri atrod kopēju valodu un kļūst par
draugiem...
20. gadsimta vidū Marss kļūst tik daudzkrāsains, ka pat piedzīvojumu fantastikas piekritējs
Edmonds Mūrs Hamiltons neatturas no joka. Viņa īsajā stāstā "Neticamā pasaule" (1947.)
astronauti, kas nokļūst uz Marsa, atrod tur visdažādākās būtnes un monstrus - taču izrādās,
ka tās ir radības no Zemes grāmatām, tiklīdz kādā grāmatā aprakstīts jauns marsietis, tā tūlīt
tas arī parādās uz sarkanās planētas. Tomēr dzīve viņiem ir visai bēdīga...

Briesmīgie marsieši.

Kosmosa ēras sākumā cerības sastapt saprātīgus marsiešus sāka zust. Taču, ja uz sarkanās
planētas nav civilizācijas, tad varbūt uz tās ir kaut kāda dzīvnieku pasaule? Un, ja tur ir dzīvnieku
pasaule, tad cik agresīva pret cilvēkiem tā būs?
1959. gadā Eibs Melhiors uzņēma filmu "Niknā, sarkanā planēta", apvienojot Marsa briesmoņu
tēmu ar lidojuma tēmu uz Marsu - pirms tam briesmoņi paši lidoja uz Zemi. No kosmosa atgriežas
kuģis, ar kuru ir pazaudēti sakari. Izrādās, ka uz sarkanās planētas zemieši bija satikuši briesmīgu
monstru - sikspārņa un gigantiska krabjzirnekļa sajaukumu. Monstrs gandrīz iznīcina visu kuģa
apkalpi, bet satiktais cilvēkveidīgais marsietis par brīvu dod vērtīgu padomu: "Zemieši, palieciet
mājās!"
Filmā "Neredzamais ienaidnieks" (1964.), ko uzņēma iepriekš minētais Bairons
Haskins teleseriāla „Ārējās robežas” ietvarā, situācija ir mazliet cita. Uz Marsu
aizlido ekspedīcija un pazūd pilnībā. Nākošā ekspedīcija cenšas noskaidrot pirmās pazušanas iemeslus.
Astronauti noskaidro, ka sarkanās planētas kāpās
dzīvo sava veida „smilšu haizivis”, kas ir gatavas aprīt visus, kas iemaldās viņu teritorijā.
Marsiešu „haizivis” apraksta arī brāļi Arkādijs un Boriss Strugacki romānā
„Pusdiena, XXI gadsimts” (1961.) un garstāstā „Praktikanti” (1962.). Tur to lomu
pilda šausmīgās marsiešu „dēles” – milzīgas, zobiem bruņotas, badīgas, ar
lokanu, čūskveida ķermeni, tās vienmēr uzbrūk no labās puses. Pētot „dēļu”
paradumus, zemieši nonāk pie secinājuma, ka kādreiz Uz Marsa mita daudz
attīstītākas būtnes. To apstiprina arī sarkanās planētas pavadoņi Foboss un Deimoss, kas izrādās mākslīgi!
Tādā veidā brāļi Strugacki pirmie daiļliteratūrā izmato padomju astronoma Josifa
Šklovska hipotēzi, ka Foboss ir citplanētiešu kosmiskā bāze.

Turpinājums sekos.