Zaļie cilvēciņi uz Sarkanās planētas, Marsieši zinātniskajā fantastikā Opcijas

[ils]

Antona Pervušina raksts no "Mir fantastiki" marta numura.

Mēs joprojām nezinām, vai uz Marsa ir dzīvība, vai arī tā uz Marsa nav un nekad nav bijusi.
Taču tur, kur zinātne pasē, tur iztēlei atklājas milzīgi izdomas lauki. Ja spriež par Marsu pēc
fantastikas, tad tā ir pati apdzīvotākā Saules sistēmas planēta. Par marsiešiem ir rakstījuši,
ne tikai astronomi, bet arī filozofi, dzejnieki, futurologi un popularizatori. Marsieši sen vairs
nav vienīgi citplanētiešu būtnes - tie ir daļa no mūsu kultūras, līdzās tautas pasaku un seno
leģendu varoņiem.
Nopietni par marsiešiem sāka runāt 19. gs. otrajā pusē pēc tam, kad itālis Džovanni
Skiaparelli 1877. gada oktobrī atklāja uz sarkanās planētas šauru, taisnu līniju tīklu, kurus
nosauca par "kanāliem". Ja astronomu vidū Skiaparelli interpretācija izsauca karstus strīdus,
tad publika uzņēma viņa hipotēzi ar sajūsmu. Jau tad bija zināms, ka Marss ir ļoti līdzīgs Zemei,
kaut arī tā masa ir stipri mazāka. Uzskatīja, ka uz sarkanās planētas ir bieza atmosfēra.
Loģiski tika pieņemts, ka uz tā ir dzīvība un saprāts.

Cilvēkveidīgie marsieši.

1972. gada janvārī amerikāņu kosmiskais aparāts "Mariner-9" nosūtīja uz Zemi Marsa virsmas
attēlus, kas bija uzņemti no tuvienes. Nekādi kanāli uz sarkanās planētas netika atrasti. Vēl
vairāk, Marss izrādījās nedzīva, krāteriem klāta pasaule, kas vairāk līdzīga Mēnesim, nevis
Zemei. Taču pats interesantākais, ka arī pēc tam marsieši nekur neaizgāja no mūsu kultūras.
Tieši otrādi, to palika vēl vairāk un tie kļuva daudzveidīgāki. Kāpēc tas tā notika?
Ilgu laiku uzskatīja, ka marsieši ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem. Tur bija sava loģika. Kristīgā
baznīca, kuras pozīcijas Eiropā vienmēr bija bijušas spēcīgas, sludināja, ka Dievs cilvēku ir
radījis pēc sava ģīmja un līdzības. Tātad, cilvēks ir etalons arī visām citām saprātīgajām
būtnēm Visumā.
Ticība, ka sarkanā planēta ir vecāka par Zemi, arī atstāja savas pēdas spriedumos par to, kādi
ir marsieši. Uzskatīja, ka viņi ir smalkāk veidoti par cilvēkiem. Viņi būvē pilis, nevis mājas.
Un tās ieskauj ziedoši dārzi. Un vēl - viņi ir telepāti, jo domu lasīšana tika uzskatīta par obligātu
piedevu saprātīgo būtņu nākotnes attīstībā.
Tādus "izsmalcinātus" marsiešus var sastapt visdažādākajos romānos. Piemēram, romānā
"Caur Zodiaku" (1880.), ko sarakstīja amerikāņu dzejnieks, prozaiķis un vēsturnieks Persijs
Gregs, uz Marsa dzīvo sena civilizācija, kas tehnoloģijas ziņā apsteidz cilvēci, taču tajā eksistē
sociāli atāvismi: monarhija, kliedzoša dzimumu nevienlīdzība (sievietes tur pērk un pārdod).
1890. gadā īrs Roberts Kromi izdod romānu "Lēciens telpā". Tā varoņi, sekmīgi atkaujoties
no naidīgiem indiāņiem, Aļaskā būvē starpplanētu "Kristāla lodi" ar antigravitācijas dzinējiem
un dodas uz Marsu. Arī šajā gadījumā sarkanās planētas iemītnieki izrādās ļoti līdzīgi cilvēkiem,
bet marsiešu civilizācija - britu patriarhālai Utopijas versijai.
1894. gadā ņujorkietis Gustavuss Poups izdod diloģiju "Romāni par planētām". Varonis,
amerikāņu jūras oficieris cieš katastrofu Atlantijas okeānā. No bojāejas viņu izglābj marsieši,
kas laimīgā kārtā atrodas tuvumā un aizved viņu paciemoties pie sevis. Oficieris tūlīt pat iemīlās
marsiešu princesē. Viņa dziļās jūtas rada sapratni, taču ļaunprātīgais princis no kaimiņu
karalistes, kas arī cer uz meiteni, izraisa karu.
Ļoti līdzīgu pasauli mēs redzam klasiskajā Alekseja Nikolajeviča Tolstoja "Aelitā", kuras
pirmizdevums ierauga dienas gaismu 1922. gadā, bet brīvu pārcēlumu turpinājumā par šī
nemirstīgā darba tēmu garstāstā "Zvaigznes pēdējais stars..." (1987.) izveido Anatolijs
Andrejevs un romānā "Magacitli" (2003.) - Vasilijs Golovačovs. Atlantīdas bojā ejas laikā
"magacitlu" kastas pārstāvji atstāj dzimteni, lai iekarotu Marsu un uzspiestu vietējiem savu
kultūru. Galu galā, jaunā marsiešu civilizācija tiktāl degradējas, ka to vairs nespēj glābt pat
revolūcija, kuru izraisa uz sarkanās planētas kosmonauti no Zemes.
[No savas puses vēlreiz gribu atcerēties Viktora Ņevinska romānu "Zem vienas saules", kas
60-tos gados lasīts stiprināja manu pieķeršanos fantastikai. Tas vēsta par marsiešu civilizāciju,
kas piedzīvo savu norietu laikā, kad uz Zemes valda dinozauri, un par tās pēdējo, lielāko
ekspedīciju tieši uz Zemi, izmantojot Mēness bāzi. - ila piez.]
Pavisam savādāk attīstās Zemes cilvēku un marsiešu attiecības vācu rakstnieka Kurta Lasvica
romānā "Uz divām planētām" (1897.). Cilvēkveidīgie Marsa iemītnieki tik ļoti apsteidz cilvēkus
humanitārā un tehniskā ziņā, ka nolemj okupēt Zemi, lai apstādinātu bezgalīgos imperiālistiskos
karus un dotu mums iespēju izbaudīt attīstīta sociālisma un demokrātijas augļus. Taču Zemes
cilvēkiem neatkarība izrādās svarīgāka un, pārņemot marsiešu tehnoloģiju, viņiem izdodas
izdzīt okupantus kosmosā.
Trausli, cilvēkveidīgi marsieši ar telepātu dotībām ir attēloti amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija
"Marsiešu hronikās". Senās, kanālu būvētāju civilizācijas pēcteči dzīvo neizsakāmi brīnišķā, bet
vīstošā pasaulē. Marsa vēsture beidzas ar Zemes cilvēku ierašanos. Parastās Zemes vējbakas
nogalina marsiešus drošāk par katru karu.
Līdzīgas norieta ainas var atrast padomju rakstnieku darbos: Borisa Anibala "Visuma jūrniekos" (1940.),
Konstantīna Volkova "Marss mostas" (1961.) un Aleksandra Šaļimova "Nemirstības cena" (1965.).
Cilvēkveidīgie marsieši, senās civilizācijas pārstāvji ir pazīmējušies arī kino. Tos var redzēt tādās
vecās filmās, kā dāņu režisora Foresta Holgera Madsena "Debesu kuģis" (1917.) un padomju
režisora Jakova Protazanova "Aelita" (1924.). [Stingri vērtējot, šo filmu fantastikai nevar pieskaitīt, jo,
cik atceros, filmā viss Marsa piedzīvojums beigās izrādās galvenā varoņa sapnis. Ja visa fantastika ir
nosapņota, pēc klasifikācijas, tā jau vairs nav fantastika, bet sapnis. Sapņot jau var visu ko arī reālā
dzīvē. Tad jau visu literatūru, kur varoņi kaut ko neparastu sapņo, vajadzētu pie fantastikas likt.- ila piez.]
Praktiski neatšķirami no cilvēkiem sarkanās planētas
iemītnieki ir mūsdienu Bredberija stāstu ekranizācijās: Maikla Andersona teleseriālā "Marsiešu
hronikas" (1980.) un Pavla Astrahana kinolentē "Ceturtā planēta" (1995.).

Turpinājums sekos.

[ils]

Spārnotie marsieši.

Par laimi cilvēku iztēle nevar ilgi ieciklēties sev līdzīgo attēlošanā. Ar "marsiešu buma"
sākumu pasaules fantastikā parādījās vesela neparastu citplanētu būtņu paaudze.
Zināmu iespaidu uz tipiska marsieša tēlu atstāja franču fantasts un popularizators
Kamils Flamarions. Viņš rakstīja, ja smaguma pievilkšanās spēks uz Marsa ir mazāks
nekā uz Zemes, bet atmosfēra blīvāka, tad visdrīzākais evolūcija radīs visdažādāko
lidojošo faunu un saprātīgās būtnes uz sarkanās planētas būs ar spārniem.
Pirmais uz šo ideju atsaucās franču prozas klasiķis Gijs de Mopasāns. Savā stāstā
"Marsietis" (1887.) viņš raksta par būtnēm, kas planē debesīs gluži "kā eņģeļi debesīs".
Spārnotus marsiešus var atrast arī Žorža le Fora un Anrī de Grafinjī četru sējumu sāgā
"Neparastie krievu zinātnieka piedzīvojumi" (1889.), kurā tiek stāstīts par zinātnisku
ekspedīciju uz Saules sistēmas planētām. Ieradušies uz Marsa, zinātnieki atrod tur
augsti attīstītu civilizāciju, "līdz kurai mums, Zemes cilvēkiem vēl augt un augt".
Flamariona hipotēzes argumenti iespaidoja arī slaveno angļu fantastu Herbertu Velsu.
1897. gadā viņš nopublicē stāstu "Kristāla ola", kurā ir aprakstīti spārnoti marsieši, kas
ļoti maz atgādina cilvēkus. Neskatoties uz visai atbaidošo izskatu (milzīgi tauriņi ar
tvērējorgāniem milzu taustekļu formā), sarkanās planētas iemītnieki bija spējuši uzcelt,
gan lieliskas pilis, gan iestādīt ziedošus dārzus, tātad nemaz neatpaliekot no utopisko
romānu marsiešiem.

Taču lielāku slavu iegūst citi Velsa marsieši, bet par tiem - turpinājums sekos.

[maichestera]

Marsieshu Hronikas ir tas vislabakas!!


Velsa monstriniem ar nav ne vainas..
Labak par Pasaulu karu man tomer patika tas divainais stasts ka marsieshi mekleja eksponatus un uzskaites lidzeklus savai universitatei. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)
Diemzhel neatceros nosaukumu.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)