Nolādēto tīstoklis, Jauna latviešu brīvdabas lomu spēle Opcijas

[valdnieks]

Labdien, visi, kas piedalās brīvdabas lomu spēlēs jeb BDLS!

Kopā ar dažiem uzticamiem draugiem, esam nolēmuši veidot paš savu spēli un aicinām ikvienu interesentu tajā piedalīties! Spēli sauks "Nolādēto tīstoklis" un tā būs klasiska fantasy spēle ar uzsvaru uz piedzīvojumiem "Gredzenu pavēlnieka" noskaņās. Piedāvāju spēles leģendu, lai jūs saprastu, kādā pasaulē tā notiks.

Nolādēto tīstoklis

Par Regngundas rulli

Pirms aptuveni četriem trejdeviņiem dučiem gadu Viņaidas princis Regnārs Baisais nerimstošu un nežēlīgu iekarojumu palīdzību bija izpletis savas valsts robežas tālu jo tālu. Uz dienvidiem tās beidzot sadūrās ar citas varenas zemes – goda un taisnprāta valstības Tarsikas senajām robežām. Regnārs Baisais aicināja Tarsikas karali Gundaru Lielo pie sevis vizītē it kā, lai apspriestu robežu jautājumu.

Manīdams viltību un zinādams Regnāra Baisā nelāgo slavu (viņš bija vairāku mazu valstiņu ķēniņus ar viltu nobendējis, pārkāpjot jel kādus goda principus), Gundars Lielais atteicās ierasties. Viņaidas valsts to izmantoja par formālu casus belli un tās pat dienas vakarā prinča armija pārkāpa robežas.

Tomēr Tarsika nebija tāda kā citi Regnāra Baisā pretinieki, tā bija sena valsts ar ārkārtīgi disciplinētu un prasmīgu armiju, augsti attīstītu zinātni un grandioziem nocietinājumiem. Sākās spīvs, nežēlīgs un arī ilgs karš.

Vēlāk šo karu dēvēja par Regngundu – savienojumu no abu virsvadoņu vārdiem, kas senā valodā nozīmē “kaujas gredzens” tā apzīmējot cīņas gandrīz nebeidzamo garumu – vairāk kā trejdeviņus gadus Regnārs Baisais un Gundars Lielais cīnījās par uzvaru, bet karalaime abiem bija mānīga – kad likās, ka Regnārs būs sakauts viņš noslēdza vienošanos ar vairākām tikpat varaskārām un nežēlīgām valstībām un pārspēks atkal bija viņa pusē. Pārējās pasaules valstis, redzēdamas draudus savai brīvībai, saprata, ka līdz ar Tarsikas sakāvi, visa pasaule kritīs Regnāra un viņa sabiedroto rokās, tāpēc apvienojās ar Gundaru Lielo izveidojot tā saukto Savienību.

Cīņa bija briesmīga, tomēr aizstāvju spēks izrādījās lielāks nekā uzbrucējiem un tie tika padzīti no senās valsts Tarsikas robežām. Tomēr Gundars neatstājās un viņa karapulki metās vajāt uzbrucēju bēgošo armiju. Nu jau sirmgalvis, Gundars bija zvērējis neapstāties un noslaucīt naidnieka zemes no pasaules virsas un izdzēst viņu vārdus no vēstures lappusēm, līdz beidzot apturēs personīgi pašu Regnāru Baiso.

Ko viņš arī izdarīja visai drīz – Gundara karapulks panāca bēgošo princi senās upes Loras ielejā un satrieca viņa pretošanos. Pilnīgi un galīgi sakauts Regnārs Baisais bija spiests parakstīt padošanās līgumu. Tomēr tas nebija vienkāršs padošanās līgums – labi zinādami ienaidnieka viltību un negodīgumu, Tarsikas vecajie burvji pirmo un vienīgo reizi visas šīs zemes pastāvēšanas vēsturē uzlika baisāko un ļaunāko nāves lāstu. Lāstu, kas nogalinās Regnāru Baiso, visus viņa sabiedrotos, kā arī jebkuru, kas atradīsies Viņaides un sabiedroto valstu tronī. Visus viņu pēcnācējus un vēl viņu pēcnācējus, ja kapitulējušie pārkāps šajā līgumā ietvertos noteikumus. Tas bija lāsts, par kura uzlikšanu citā laikā un situācijā burvim draudētu mūža izraidījums no Tarsikas vai pat kas ļaunāks, taču tobrīd vecajie vienojās, ka nav cita veida, kā iegrožot šādu ļaunumu.

Tā Regngunds beidzās un pasaulē atkal iestājās nosacīts miers. Regnāram un viņa sabiedrotajiem tika atļauts paturēt savas zemes to agrākajā apjomā, pirms iekarojumiem, bet viņiem bija jāmaksā bargi mesli un pirmos trejdeviņus gadus viņu zemes pārraudzīja īpaši Gundara Lielā iecelti konsuli.


Pēckara gadi un jaunā ēra

Parakstītais līgums – jeb Regngundas rullis, kā to dēvēja – pamazām kļuva par pasaules valstu starptautisko attiecību kodeksu – t.i., lai kādas būtu neskaidrības, tās izšķīra līguma noteikumi. Tiesa, par taisnīgu un līdztiesīgu šo līgumu saukt nevarētu, jo tas tomēr bija kapitulācijas akts un nekad nebija plānots kā pamatlikums. Tomēr varenais – nekādi neatceļamais – lāsts to darīja par absolūto likumu. Lieki piebilst, ka bijušās Regnāra savienības valstis mūždien zaudēja un cieta no nevienlīdzīgās attieksmes, kamēr Tarsika attīstījās, zēla un plauka.

Pēdējā ducī trejdeviņu gadu Sigevalles pasaule, kurā līdz šim bija valdījusi tikai maģija, sadūrās ar jaunu spēku – tehnoloģiju un zinātni. Regngundas ruļļa ierobežoti sabiedroto valstu pavalstnieki nedrīkstēja praktizēt augstās maģijas, tādēļ bija spiesti pētīt un attīstīt citas nozares. Lēnām, bet neapturami amatnieki sāka kalt arvien labākus zobenus, apguva metalurģiju, radīja jaunus darbarīkus, arhitektiem palīdzēja inženieru radītas būvmašīnas, tika atklāts tvaika noslēpums... Viedajie un vecajie vairījās no jaunizgudrojumiem, tomēr tie kļuva arvien populārāki un izplatījās arī ārpus sabiedroto zemēm nesot lielu naudu to konstruktoriem. Lai arī joprojām bija jāmaksā nodevas un mesli, tomēr tirdzniecība bija izdevīga un pirms tam nīkuļojusī Viņaidas zeme pamazām uzplauka.

Līdz ar bagātību Viņaida pieņēmās spēkā, savienības valstis zaudēja kādu būtisku noteikšanu tās politikā. Daudzas savienības valstis bija parādā Viņaidai, tāpēc bija spiestas ņemt vērā tās viedokli. Ārēji laipnas, attiecības starp savienības un sabiedroto valstīm saspringa arvien vairāk un šķiet, ka vienīgais, kas attur tās no atklātas cīņas ir Regngundas ruļļa vara. Šādā situācijā Viņaidas zintnieki sāka pētīt mierizlīguma noteikumus sīki jo sīki, meklējot tajos kādu caurumu. Un savā ziņā tāds atradās – kā izrādās, lai lāsts iedarbotos, nepietiek vien ar to, ka sabiedrotie pārkāpj tā noteikumus. Šie pārkāpumi prokuroram ir jāpierāda publiskā tiesā un vecajo padomei jānolasa baisais nāves spriedums no ruļļa.

Āķis ir tāds, ka, lai izmantotu lāstu, ir nepieciešams pats ruļļa oriģināls. Protams, uzreiz pēc mierizlīguma, tas tika pārrakstīts neskaitāmās oficiālās kopijās, tomēr burvju spēks piemita tikai vienam – pašam pirmajam rullim. Kad Viņaidas un sabiedroto pārstāvji lūdza (vēlāk pieprasīja) Tarsikas karalim to uzrādīt, viņš to kategoriski atteicās darīt pilnīgi ne pie kādiem noteikumiem. Tas bija visai dīvaini – lai gan nebija nekāda likuma, kurš dotu tiesības Viņaidai pieprasīt apskatīt līguma oriģinālu, nebija arī nekāda likuma, kurš to aizliegtu un šāda rīcība šķita aizdomīga netikai sabiedrotajiem, bet arī savienības valstu pārstāvjiem. Galu galā paklīda baumas, ka slavenais Regngundas rullis ir nozaudēts – līdz ar to lāsts nestātos spēkā, ja Viņaida pārkāptu mierizlīguma noteikumus.

Ilgi nebija jāgaida, lai tas atbalstotos starptautiskajās attiecībās – vispirms Viņaida un tad arī pārējās sabiedroto valstis oficiāli paziņoja, ka nemaksās meslus un nepildīs virkni citu ierobežojumu, kuri bija mierizlīguma noteikumos. Formāli ar to pietika, lai lāstu liktu lietā, bet Tarsika reaģēja pārsteidzoši un akceptēja šādu Viņaidas soli. Tas deva vēl papildus degvielu baumām par zudušo rulli un Sigevalles valstis atkal sajuta vēl viena postoša kara draudus. Slepus abas puses uzsāka drudžainus zudušā ruļļa meklējumus.

Jaunais Viņaidas valdnieks Karls III, lai arī būdams diezgan drošs par to, ka rullis nav savienības rokās, bijās uzsākt atklātu karu, kamēr nebija pilnīgi pārliecināts par ruļļa atrašanās vietu vai to, ka tas ir iznīcināts. Savukārt Tarsikas valdnieks Dainis Viedais apzinājās, ka sabiedrotie alkst atriebību par kaunpilno sakāvi un vienīgais veids, kā nosargāt mieru šajā situācijā bija atrast zudušo manuskriptu. Tomēr zinādams, ka pie tā pirmais var tikt arī ienaidnieks, paslepus sākās bruņošanās un gatavošanās karam.

Ruļļa medības

Brīdī, kad sākas spēle, ir paklīdušas jaunas baumas par iespējamo Regngundas ruļļa atrašanās vietu. Kāds vēstures pētnieks bija atklājis, ka rullis pazudis nebūt ne daudzajos gados pēc Regnāra sakāves, bet gan faktiski tajā pat dienā, kad tika parakstīts: ziņesis, kuram vajadzēja to atgādāt Tarsikas galvaspilsētā Murojā, tā arī nekad neatgriezās. Gluži tāpat kā viņa sardze, kas tika nogalēta netālu no Nolemtības vārtiem, tiesa, ziņneša līķa viņu vidū nebija, tas vienkārši bija pazudis no zemes virsas – nevienās atmiņās, hronikās, pierakstos viņš vairs nefigurē, lai gan aprakstot līguma parakstīšanas ceremoniju skaidri un gaiši tiek norādīts, ka “īpašs ziņnesis, karaļa labā roka elitāras sardzes pavadībā nogādās dokumentu Murojā”. Iepriekš neviens pat nešaubījās, ka tā arī noticis, bet neseno notikumu gaismā radās šaubas, vai tiešām rullis sasniedzis savu galamērķi.

Un tas tagad attiecās uz jums:

Nekavējoties ne mirkli vesela virkne visdažādāko laimes meklētāju un pasaules staiguļu ir devusies uz senās upes Loras ieleju, Divvārtu zemi, kur kādreiz, pirms četriem dučiem trejdeviņu gadu tika parakstīts Regngunda līgums. Ja ziņnesis nekad nav sasniedzis Muroju, tad, iespējams, ka rullis, no kura atkarīgs viss pasaules liktenis ir meklējams šeit. Un tas, kurš to iegūs būs viens no visietekmīgākajiem un varenākajiem vīriem – ikviena puse noteikti solīs bagātības un varu, lai tikai tiktu pie ruļļa.

Es un mani biedri centīsimies atbildēt uz visiem interesējošiem jautājumiem! Ja tādi ir, jautājiet šeit!

[valdnieks]

Forši! Lieliska kritika, tā jūs mums palīdzat saprast, kas jāņem vērā taisot spēli!

Tā, tagad ar atbildēm:

Tātad - ko jūsu pasaulē varēs darīt Cilvēks Parastais - krogusmeita, caurkritis students, no vecākiem aizmukusi izlutināta mātesmeita? vai viņi uzreiz netiks nonesti?

Viena no lietām, ko gribēju, bet iespējams, ne pietiekami labi uzsvēru, ir tas, ka visi tie, kas šajā laikā atrodas šajā parasti neapdzīvotajā mežonīgā reģionā (Loras upes krastos), atrodas šeit tādēļ, ka dzen pēdas tīstoklim. Šeit nav pilsētu, krogu, ciemu -- tikai viena vai divas vienkāršas pagaidu apmetnes, kur uz laiku apmetušies visi šie piedzīvojumo meklētāji. Tas nozīmē, ka gan aristokrāte, gan caurkritušais students ir šeit, lai izmēģinātu laimi, viņa mērķis lielākā vai mazākā mērā ir saistīts ar nozaudēto rulli. Citādi viņš nemaz nebūtu nācis uz šejieni. Un te ir dažādi cilvēki un tā noteikti nav drošākā vieta pasaulē.

Tomēr tas nenozīmē, ka visiem šiem tēliem jābūt kaujas mašīnām, ja tas ir tas, ko jautā. Atgriežoties pie lotra -- neviens no hobitiem nekāds dižais karotājs nebija, bet tik un tā paveica daudzas svarīgas lietas un piedalījās piedzīvojumos. Šajā gadījumā tas atkarīgs no paša spēlētāja -- jāprot izmantot savas stiprās puses, novērtēt briesmas un izvēlēties īstos draugus.

Savukārt, ja tu uztraucies par to, ka visi būs kaujas mašīnas un viss spēles process būs citcita dauzīšana ar mīkstiem zobiniem -- tā nebūs. Spēles pamatmērķis šoreiz nav uzvarēt ienaidnieku, iznīcināt un pakļaut viņa pilsētas, nolaupīt ēdienu (Druida stāstīja, ka tā esot populāra izklaide spēlēs). Nē, mērķis ir tikt pie ruļļa un prast to noglabāt tā, lai spēlei beidzoties vari to uzrādīt. Un to var izdarīt arī neiesaistoties nevienā cīņā., kas gan, iespējams, būs krietni grūtāk, tomēr iespējami. Kā arī liela daļa pārējo kvestu būs tāda, ka, lai tos atrisinātu, nav obligāti jākaujas.

Bet, atkal, tas nenozīmē, ka šī ir spēle bez klopes. Nē, mēs šobrīd cenšamies radīt gana interesantu kaujas/noteikumu sistēmu, lai cīņā iesaistoties būtu gana plašas un aizraujošas iespējas izvērsties. Vienkārši ceram, ka ikvienam būs interesanti -- vai iesaistoties kaujās, vai izvēloties mierīgu problēmu risināšanu.

P.S.

Runājot par draugiem -- spēle ir orientēta uz "pārtijiem", jo vienatnē medīt rulli var gadīties krietni par grūtu. Cits skatījums, viedoklis, vēl viena lieka galva uz pleciem, kad jāatmin mīkla, kā arī dažāda profila spējas lieti noderēs dzenot rokas tīstoklim. Nav slikts plāns uz spēli ierasties kopā ar vēl diviem trim draugiem plānojot spēlēt kopā.

ko jūs darīsiet, ja tīstoklis tiks, teiksim, iznīcināts - ar to uzkurināts ugunskrus vai, teiksim, tas tiks apēsts. grin.gif Kāda būs spēles jēga tad?

Labs jautājums. Domāju, ka mums ir jāparūpējas par to, lai rullis noteikti spētu sagaidīt spēles beigas.

Tas nenozīmē, ka mēs to nevienam nedosim ātrāk -- noteikumi paliek noteikumi, rulli var atrast jau 1. spēles minūtē. Normāli spēlējot gan būs jāizburās cauri dažādām mīklām, hintiem, norādēm, leģendām, NPC, lokācijām un citiem kvestiem, lai sazīmētu to, kur rulli meklēt. Es teiktu, ka iespēja rulli atrast protams ir, taču uz labu laimi meklējot tā līdzinās adatas atrašanai siena kaudzē.

Ieteiktu nesalīdzināt spēli ar Gredzenu Pavēlnieku, ko lielākā daļa ir lasījusi, jo šeit ir pavisam cita koncepcija, jūs esat tikuši jau līdz tvaika mašīnām (ja pareizi sapratu), aktīvs spēks ir tehnoloģijas - GP sižets un pamatideja tomēr balstās uz maģiju. Turklāt GP darbojas citas rases, kuras vismaz patlaban es jūsu aprakstos neesmu manījusi, tur darbojas tikai cilvēki.

Es gan esmu iefanojies par Gredzena pavēlnieku, bet tas nenozīmē, ka šī spēle ir kopija. Galvenais, ko vēlos paņemt no šī meistardarba ir tā sajūta, atmosfēra, stilistika -- tas, kā jau teicu, ka nekarojošs hobits var veikt pasaules vissvarīgāko uzdevumu, vai tas, ka ir vajadziigi biedri (paartijs), lai tiktu galaa ar probleemaam. Vai arii tas, ka naakas celjot pa dažādām episkām, skaistām, bet nogurdinošām vietām.

Runāt par rasēm un tehnoloģijām biju plānojis mazliet vēlāk.

Ar tehnoloģijām ir vienkārši -- tās ir tikai apmēram 400 gadu vecas, tas nav stīmpunks. Tie lielākoties ir salīdzinoši vienkārši mehānismi, un tie nebūt nav izplatīti pasaulē, kas tomēr ir maģiska, jo burvestības šeit valda jau no laika gala. Praksē tas nozīmēs to, ka spēlē ir daudz un dažādas maģijas, bet tehnika parādās tikai epizodiski.

Par rasēm -- nu šīs ir cilvēku zemes. Bet šajā pasaulē nedzīvo tikai cilvēki.

------------------------

Arsukai:

Meitenēm būs. Beidzot būs kāds LARP's, kurā es varēšu vienkārši taisīt hack 'n' slash

Vai tad to nevar tāpat arī citās spēlēs? Vai tiešām jums, nabaga meitenēm, visi spiež tēlot princeses? NĒĒĒ...!

Un runājot par ne-fighteriem - pastāv arī tāda klase, kā "parastie iedzīvotāji". Tā, principā ir masa, kas veido spēli uz kuras bāzes var quest'oties main tēli. Viņi veido sociālo atspēli savā starpā un priekš citiem.

Man tikai šķiet, ka šī ir tā spēle, kur ikviens dalībnieks ir galvenais varonis. Nav nekādu zemnieku, cieminieku etc., tb., otrā plāna spēlētāju. Nav pelēkās masas. Šajā vietā nav fermu, ciemu, pilsētu; tie, kas ir šeit, ir šeit tādēļ, lai dotos piedzīvojumos.

Vai tad tas ir slikti? Vai tad nav aizraujoši kopā ar citiem meklēt apslēptus dārgumus, risināt mīklas un ceļot pa skaistu, bet sarežģītu zemi?

Un vismaz pagaidam izskatās, ka spēle vairāk atgādina tādu random quest'u virkni, kurā galvenais mērķis ir iegūt lielo artefaktu un paturēt viņu ilgāk nekā citi, bet citiem ir mērķis to atņemt. Tāda plēšanās par lācīti. Nē, nu nav jau slikti, tikai vai tas būs interesanti priekš divām dienām?

Well, if you put it that way...

Nu droši vien, ka tā ir plēšanās par lācīti. Bet vai tad visi piedzīvojumu romāni nav vairāk vai mazāk plēšanās par lācīti? Vai tad lauvas tiesa RPG nav par to, kaa viens vai dazhi dodas mediit artefaktu?

Tomēr tas arī nav regbijs, kuraa uzdevums ir brutaali atnjemt otram bumbu, te ir jaapiepuulee smadzenes, lai atrastu mantu un jaapiepuulee muskulji, lai aizstaigaatu liidz tai, un iespējams ir jāpiepūlē sejas muskuļi un viltības centri smadzenēs, lai izdabūtu no citiem vajadzīgo informāciju, apmānītu viņus vai noslēptu kaut ko no tiem. Nu jā un laiku pa laikam droši vien ir jāpiepūlē muskuļi un koordinācijas centri, lai pārmācītu kādu uzstājīgāku bandītu.

Nē, nu nav jau slikti, tikai vai tas būs interesanti priekš divām dienām?

Šaubos vai tur sanāks divas dienas, drīzāk pusotra.

Šo rakstu rediģēja valdnieks: 04.03.2008 10:50