Nolādēto tīstoklis, Jauna latviešu brīvdabas lomu spēle Opcijas

[valdnieks]

Labdien, visi, kas piedalās brīvdabas lomu spēlēs jeb BDLS!

Kopā ar dažiem uzticamiem draugiem, esam nolēmuši veidot paš savu spēli un aicinām ikvienu interesentu tajā piedalīties! Spēli sauks "Nolādēto tīstoklis" un tā būs klasiska fantasy spēle ar uzsvaru uz piedzīvojumiem "Gredzenu pavēlnieka" noskaņās. Piedāvāju spēles leģendu, lai jūs saprastu, kādā pasaulē tā notiks.

Nolādēto tīstoklis

Par Regngundas rulli

Pirms aptuveni četriem trejdeviņiem dučiem gadu Viņaidas princis Regnārs Baisais nerimstošu un nežēlīgu iekarojumu palīdzību bija izpletis savas valsts robežas tālu jo tālu. Uz dienvidiem tās beidzot sadūrās ar citas varenas zemes – goda un taisnprāta valstības Tarsikas senajām robežām. Regnārs Baisais aicināja Tarsikas karali Gundaru Lielo pie sevis vizītē it kā, lai apspriestu robežu jautājumu.

Manīdams viltību un zinādams Regnāra Baisā nelāgo slavu (viņš bija vairāku mazu valstiņu ķēniņus ar viltu nobendējis, pārkāpjot jel kādus goda principus), Gundars Lielais atteicās ierasties. Viņaidas valsts to izmantoja par formālu casus belli un tās pat dienas vakarā prinča armija pārkāpa robežas.

Tomēr Tarsika nebija tāda kā citi Regnāra Baisā pretinieki, tā bija sena valsts ar ārkārtīgi disciplinētu un prasmīgu armiju, augsti attīstītu zinātni un grandioziem nocietinājumiem. Sākās spīvs, nežēlīgs un arī ilgs karš.

Vēlāk šo karu dēvēja par Regngundu – savienojumu no abu virsvadoņu vārdiem, kas senā valodā nozīmē “kaujas gredzens” tā apzīmējot cīņas gandrīz nebeidzamo garumu – vairāk kā trejdeviņus gadus Regnārs Baisais un Gundars Lielais cīnījās par uzvaru, bet karalaime abiem bija mānīga – kad likās, ka Regnārs būs sakauts viņš noslēdza vienošanos ar vairākām tikpat varaskārām un nežēlīgām valstībām un pārspēks atkal bija viņa pusē. Pārējās pasaules valstis, redzēdamas draudus savai brīvībai, saprata, ka līdz ar Tarsikas sakāvi, visa pasaule kritīs Regnāra un viņa sabiedroto rokās, tāpēc apvienojās ar Gundaru Lielo izveidojot tā saukto Savienību.

Cīņa bija briesmīga, tomēr aizstāvju spēks izrādījās lielāks nekā uzbrucējiem un tie tika padzīti no senās valsts Tarsikas robežām. Tomēr Gundars neatstājās un viņa karapulki metās vajāt uzbrucēju bēgošo armiju. Nu jau sirmgalvis, Gundars bija zvērējis neapstāties un noslaucīt naidnieka zemes no pasaules virsas un izdzēst viņu vārdus no vēstures lappusēm, līdz beidzot apturēs personīgi pašu Regnāru Baiso.

Ko viņš arī izdarīja visai drīz – Gundara karapulks panāca bēgošo princi senās upes Loras ielejā un satrieca viņa pretošanos. Pilnīgi un galīgi sakauts Regnārs Baisais bija spiests parakstīt padošanās līgumu. Tomēr tas nebija vienkāršs padošanās līgums – labi zinādami ienaidnieka viltību un negodīgumu, Tarsikas vecajie burvji pirmo un vienīgo reizi visas šīs zemes pastāvēšanas vēsturē uzlika baisāko un ļaunāko nāves lāstu. Lāstu, kas nogalinās Regnāru Baiso, visus viņa sabiedrotos, kā arī jebkuru, kas atradīsies Viņaides un sabiedroto valstu tronī. Visus viņu pēcnācējus un vēl viņu pēcnācējus, ja kapitulējušie pārkāps šajā līgumā ietvertos noteikumus. Tas bija lāsts, par kura uzlikšanu citā laikā un situācijā burvim draudētu mūža izraidījums no Tarsikas vai pat kas ļaunāks, taču tobrīd vecajie vienojās, ka nav cita veida, kā iegrožot šādu ļaunumu.

Tā Regngunds beidzās un pasaulē atkal iestājās nosacīts miers. Regnāram un viņa sabiedrotajiem tika atļauts paturēt savas zemes to agrākajā apjomā, pirms iekarojumiem, bet viņiem bija jāmaksā bargi mesli un pirmos trejdeviņus gadus viņu zemes pārraudzīja īpaši Gundara Lielā iecelti konsuli.


Pēckara gadi un jaunā ēra

Parakstītais līgums – jeb Regngundas rullis, kā to dēvēja – pamazām kļuva par pasaules valstu starptautisko attiecību kodeksu – t.i., lai kādas būtu neskaidrības, tās izšķīra līguma noteikumi. Tiesa, par taisnīgu un līdztiesīgu šo līgumu saukt nevarētu, jo tas tomēr bija kapitulācijas akts un nekad nebija plānots kā pamatlikums. Tomēr varenais – nekādi neatceļamais – lāsts to darīja par absolūto likumu. Lieki piebilst, ka bijušās Regnāra savienības valstis mūždien zaudēja un cieta no nevienlīdzīgās attieksmes, kamēr Tarsika attīstījās, zēla un plauka.

Pēdējā ducī trejdeviņu gadu Sigevalles pasaule, kurā līdz šim bija valdījusi tikai maģija, sadūrās ar jaunu spēku – tehnoloģiju un zinātni. Regngundas ruļļa ierobežoti sabiedroto valstu pavalstnieki nedrīkstēja praktizēt augstās maģijas, tādēļ bija spiesti pētīt un attīstīt citas nozares. Lēnām, bet neapturami amatnieki sāka kalt arvien labākus zobenus, apguva metalurģiju, radīja jaunus darbarīkus, arhitektiem palīdzēja inženieru radītas būvmašīnas, tika atklāts tvaika noslēpums... Viedajie un vecajie vairījās no jaunizgudrojumiem, tomēr tie kļuva arvien populārāki un izplatījās arī ārpus sabiedroto zemēm nesot lielu naudu to konstruktoriem. Lai arī joprojām bija jāmaksā nodevas un mesli, tomēr tirdzniecība bija izdevīga un pirms tam nīkuļojusī Viņaidas zeme pamazām uzplauka.

Līdz ar bagātību Viņaida pieņēmās spēkā, savienības valstis zaudēja kādu būtisku noteikšanu tās politikā. Daudzas savienības valstis bija parādā Viņaidai, tāpēc bija spiestas ņemt vērā tās viedokli. Ārēji laipnas, attiecības starp savienības un sabiedroto valstīm saspringa arvien vairāk un šķiet, ka vienīgais, kas attur tās no atklātas cīņas ir Regngundas ruļļa vara. Šādā situācijā Viņaidas zintnieki sāka pētīt mierizlīguma noteikumus sīki jo sīki, meklējot tajos kādu caurumu. Un savā ziņā tāds atradās – kā izrādās, lai lāsts iedarbotos, nepietiek vien ar to, ka sabiedrotie pārkāpj tā noteikumus. Šie pārkāpumi prokuroram ir jāpierāda publiskā tiesā un vecajo padomei jānolasa baisais nāves spriedums no ruļļa.

Āķis ir tāds, ka, lai izmantotu lāstu, ir nepieciešams pats ruļļa oriģināls. Protams, uzreiz pēc mierizlīguma, tas tika pārrakstīts neskaitāmās oficiālās kopijās, tomēr burvju spēks piemita tikai vienam – pašam pirmajam rullim. Kad Viņaidas un sabiedroto pārstāvji lūdza (vēlāk pieprasīja) Tarsikas karalim to uzrādīt, viņš to kategoriski atteicās darīt pilnīgi ne pie kādiem noteikumiem. Tas bija visai dīvaini – lai gan nebija nekāda likuma, kurš dotu tiesības Viņaidai pieprasīt apskatīt līguma oriģinālu, nebija arī nekāda likuma, kurš to aizliegtu un šāda rīcība šķita aizdomīga netikai sabiedrotajiem, bet arī savienības valstu pārstāvjiem. Galu galā paklīda baumas, ka slavenais Regngundas rullis ir nozaudēts – līdz ar to lāsts nestātos spēkā, ja Viņaida pārkāptu mierizlīguma noteikumus.

Ilgi nebija jāgaida, lai tas atbalstotos starptautiskajās attiecībās – vispirms Viņaida un tad arī pārējās sabiedroto valstis oficiāli paziņoja, ka nemaksās meslus un nepildīs virkni citu ierobežojumu, kuri bija mierizlīguma noteikumos. Formāli ar to pietika, lai lāstu liktu lietā, bet Tarsika reaģēja pārsteidzoši un akceptēja šādu Viņaidas soli. Tas deva vēl papildus degvielu baumām par zudušo rulli un Sigevalles valstis atkal sajuta vēl viena postoša kara draudus. Slepus abas puses uzsāka drudžainus zudušā ruļļa meklējumus.

Jaunais Viņaidas valdnieks Karls III, lai arī būdams diezgan drošs par to, ka rullis nav savienības rokās, bijās uzsākt atklātu karu, kamēr nebija pilnīgi pārliecināts par ruļļa atrašanās vietu vai to, ka tas ir iznīcināts. Savukārt Tarsikas valdnieks Dainis Viedais apzinājās, ka sabiedrotie alkst atriebību par kaunpilno sakāvi un vienīgais veids, kā nosargāt mieru šajā situācijā bija atrast zudušo manuskriptu. Tomēr zinādams, ka pie tā pirmais var tikt arī ienaidnieks, paslepus sākās bruņošanās un gatavošanās karam.

Ruļļa medības

Brīdī, kad sākas spēle, ir paklīdušas jaunas baumas par iespējamo Regngundas ruļļa atrašanās vietu. Kāds vēstures pētnieks bija atklājis, ka rullis pazudis nebūt ne daudzajos gados pēc Regnāra sakāves, bet gan faktiski tajā pat dienā, kad tika parakstīts: ziņesis, kuram vajadzēja to atgādāt Tarsikas galvaspilsētā Murojā, tā arī nekad neatgriezās. Gluži tāpat kā viņa sardze, kas tika nogalēta netālu no Nolemtības vārtiem, tiesa, ziņneša līķa viņu vidū nebija, tas vienkārši bija pazudis no zemes virsas – nevienās atmiņās, hronikās, pierakstos viņš vairs nefigurē, lai gan aprakstot līguma parakstīšanas ceremoniju skaidri un gaiši tiek norādīts, ka “īpašs ziņnesis, karaļa labā roka elitāras sardzes pavadībā nogādās dokumentu Murojā”. Iepriekš neviens pat nešaubījās, ka tā arī noticis, bet neseno notikumu gaismā radās šaubas, vai tiešām rullis sasniedzis savu galamērķi.

Un tas tagad attiecās uz jums:

Nekavējoties ne mirkli vesela virkne visdažādāko laimes meklētāju un pasaules staiguļu ir devusies uz senās upes Loras ieleju, Divvārtu zemi, kur kādreiz, pirms četriem dučiem trejdeviņu gadu tika parakstīts Regngunda līgums. Ja ziņnesis nekad nav sasniedzis Muroju, tad, iespējams, ka rullis, no kura atkarīgs viss pasaules liktenis ir meklējams šeit. Un tas, kurš to iegūs būs viens no visietekmīgākajiem un varenākajiem vīriem – ikviena puse noteikti solīs bagātības un varu, lai tikai tiktu pie ruļļa.

Es un mani biedri centīsimies atbildēt uz visiem interesējošiem jautājumiem! Ja tādi ir, jautājiet šeit!

[Druide]

BET par to rulli.
Ja ir tikai viens artefakts, pēc kā divas dienas dzenas visi spēlētāji, tad ir plus mīnus četri varianti:
1) ruļļa nekur nav, jūs tikai ļaujat katram domāt, ka tas ir, un ka tieši viņš/viņa komanda ir uz pareizā ceļa - laikam labākais variants
2) rullis ir un to atrod prasmīga komanda pirmās dienas pēcpusdienā, un pārējā laikā nevienam nav īsti, ko darīt - ne visai labs variants
3) jūs iekārtojat spēli tā, ka pie ruļļa tik un tā kāds tiks tikai pusstundu pirms spēles noslēguma - viduvējais variants

Vispār, man liekas, ka Tu maziet steidzies notikumiem pa priekšu. Šie trīs nebūt nav vienīgie risinājumi ruļļa medībām.
Atrast ir tikai puse no uzdevuma. Ir svarīgi rulli noturēt un mācēt no tā gūt labumu (jo kā mēs lieliski zinām, kā vecam papīra gabalam, tam vērtība ir gauži nožēlojama). Lai nu kā uzdrošinos apgalvot, ka problēmas risinājumu skaits pārsniedz trīs, un pat tad, ja GM savās galvāsbūtu spējīgi uzradīt tikai vienu tas vēl nenozīmētu, ka tieši tas arī notiks.
Vadoties no citu pieredzes, tas ko GM izdomā un tas ko spēlētāji izdara, ļoti reti ir viens un tas pats. Ar to LARP atšķiras no brīvdabas teātra uzveduma.

Kas attiecas uz kvestu sistēmu - protams, ka tāpat tiek plānoti arī kvesti, kas nav tieši, klaji un acīmredzami saistīti ruļļa iegūšanu.

Ieteiktu pievienot spēlētāju iespējām arī ne-kaujas jeb sociālos personāžus. Ja vien tas iet kopā ar jūsu spēles koncepciju.

Kā jau valdnieks minēja tas ir visai strīdīgi. Vispār, man gribētos, lai Tu precizē, ko saproti ar "sociāliem personāžiem". Tirgotājus? Prostitūtas? Muzikantus?

Šādas lomas, kā pamatklase, stipri ierobežo spēlētāju. Galvenokārt jau tamdēļ, ka tās īsti nemaz nav klases, līdzarto tām ir visai grūti loģiski piešķirt *taustāmus* bonusus tādā veidā, lai tēls sākumā nebūtu nostādīts sliktākā pozīcijā.
Otra problēma ir tā, ka ne vienmēr cilvēki, kas izvēlas strikti sociālas lomas ir *sociāli*, tāpat kā ne visi lieliskie karotāji ir pavadījuši savu dzīvi cilājot zobinus vai tēlojot Robinus Hudus. Kamēr arī mūsdienās ir cilvēki, kas vienkārši ir dabas doti mārketinga speciālisti un viņi ar vai bez sociālajiem bonusiem, spēs izrunat vlenu no meža.
Tā nu šādas klases taisnā ceļā ved pie situācijas: "Tu nenojaut, ka es Tev meloju, jo manā spēlētāja lapā ir spēja *melot* +20". Un šāda situācija kaut kā galīgi neveicina episku spēles noskaņojumu.

Domāju, ka sociālos personāžus var ieviest pats spēlētājs. Kapēc, lai piemēram Reindžers neizlemtu būt strikti sociāls pacifists, kas kurina pīpi un tirgojas ar informāciju. Tā, protams, ir nožēlojama spēju izšķiešana, tomēr, kamēr cilvēks pats to izvēlas, man tas šķiet ok.

Tīri sociālie personāži, kā es to saprotu, vairāk atbilst NPC, kuriem nav reāli jāsacenšas ar citiem spēlētājiem.