Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Džezā tikai Meit...]

Soula bija jau izgājusi pa durvīm, taču paspēja sadzirdēt runas par plānu un laiku, kad tas notiks. Viņai bija steidzami jāizdara pāris lietas, tādēļ viņa nevarēja krogā uzturēties ilgāk. Par Riona vārdiem viņa tikai bija pamājusi ar galv, taču klusi nodrebinājās. Kādēļ vajadzīgi dzīvi bērni? Viņa pie sevis jautāja un mētelim vējā viegli plīvot un atsedzot nedaudz no sarkanās kleitas, viņa devās uz pilsētas pretējo malu, uz kādu pamestu rūpnīcu. Ieejot tajā, viņa uzreiz ieraudzīja tik sen neredzēto, bet iemīļoto stāvu.
- Arfei.. - Viņa klusi noteica un raudzījās kā stēvs lēnām pagriežas. Tas bija labi kopts vīrietis ap trīsdesmit gadiem un viņam bija tieši tādas pašas acis kā Soulai - gandrīz melnas un mati bija tumši brūni. Viņa sejā uz mirkli parādījās smaids, taču tas nodzisa, kad sieviete piegāja pie viņa un cieši viņu apskāva.
- Man tevis pietrūka brāl.. - Viņa klusi teica, kamēr viņš mierinoši glāstīja viņas muguru.
- Soula.. - Vīrietis iesāka un pavēās uz sievieti, kuras acīs bija sakrājušās asaras.
- Kā tu esi iaugusi.. un cik skaista esi palikusi. Jau klosterī daudzi uz tevi skatījās, taču tu viņus ignorēji.. - Vīrietis iesmējās un arī Soula, noslaukos asaras, skumji pasmaidīja.
- Man pietrūkst tā visa.. Man tiešām pietrūka tevis, to stundu, kuras mēs pavadījām meditējot, iepazīstot sevi un attīstām spējas.. - Viņa teica un atkal viena asara noritēja pār vaigu.
- Tad kādēļ tu aizbēgi no klostera? Kādēļ tu dzīvo šo nožēlojamo dzīvi, apzogot cilvēkus, lai pelnītu sev naudu ēdienam un drēbēm, ja zini, ka tās pie mums tu dabūsi visu ko vien vēlēsies? Nāc lūdzu atpakaļ. - Arfeiss vienkārši teica un raudzījās uz Soulu.
- Vecākie satraucās.. un es vēl vairāk. Tu pat neatstāji zīmīti. - Arī viņa acīs parādījās asaras.
- Es vēlējos izjust brīvību. Un to es arī saņemu. Es apzogu cilvēkus, kuriem šīs mantas ir par daudz un kuri jau tā var iztikt bet kādas kaklarotas vai kā.. Es vēlējos dzīvot patstāvīgi.. un es nespēju to pārtraukt, jo kaut kas man to aizliedz. Tā ir mana ikdiena. Arī kā treniņš, jo es attīstu ko citu, nevis tikai tās spējas.. - Viņa skaidrojās, taču vīrieša seja bija skumja un viņš noraudzījās Soulā.
- Tas nozīmē, ka tu nenāksi? -
- Nē - Sieviete skaidri atbildēja un raudzījās kas notiks tālāk. Vīrietis nokāra galvu un lēnām devās prom.
- Šī bija pēdējā reize, kad mēs varējām tikties ārpus klostera.. Soula, ja tev kādreiz vajadzēs palīdzību vai jebko.. lūdzu nāc. Mēs tev piedosim un uzņemsim atpakaļ. Kad vien tu to vēlēsies. Lūdzu neiepinies nekādās nepatikšanās vai bandās.. Dod ziņas par sevi.. - Viņš teica un atskatījās uz sastingušo sievieti.
- Labi.. - Tas bija viss ko viņa spēja izdvest pār lūpām. Emociju līmenis bija pārāk augsts. Viņa noraudzījās, kā stāvs lēnām pazūd un vēl pāris minūtes pēc tā pazuššanas, nekustējās, it kā vēl izbaudot pēdējās lāsītes brāļa tuvības, kas bija palikušas gaisā. Viņa ielika rokas kabatās un taisījās doties uz dzīvokli, jo bija jau pēcpusdiena un vajadzēja pienācīgi sagatavooties, turklāt viņai ierūcās vēders. Sieviete saņēmās un par spīti asarām, kuras centās izlausties, turpināja savu ceļu, pat neatskatoties uz vietu, kur viņa pēdējo reizi redzēja savu brāli. Viņa kabatās sajuta kādu sainīti un izņēmusi to, paraudzījās kas tas ir. Baltā lupatiņā bija ievīstīti viņas duncīši un spēka gredzens, kurus viņa bija aizmirsusi uz gultas, cenšoties pēc iespējas ātrāk aizmukt. Viņa apstājās un nopētīja katru no tiem, uzvelkot pirkstā sudrabaino gredzenu ar zaļu rubīnu, kas kā acs raudzījās pretī. Soula paraudzījās apkārt un atklāja, ka iela ir tukša. Nebija manāmas nevienas dzīvības pazīmes. Viņa lēnā solī nonāca dzīvoklī un ļāva lai asaras pašas rit pār vaigiem. Viņa pusstundu sēdēja uz dzīvokļa loga, raugoties debesīs un ļaudīs, kuri gāja garām, atbrīvojot sevi no bailēm un sāpēm, kuras žņaudza viņu. Sieviete pamazām nomierinājās un dziļi ieelpoja. Nevarēja pieļaut, ka šādas personīgas problēmas stājas viņas ceļā, darba izpildes laikā. Viņa nedrīkstēja izgāst plānu.

OOC: vakar bija šausmīgi aizņemta diena un vakarā vispār nebija ne laika, ne spēka, lai kaut ko darītu, rakstītu. Šodien arī būs kā būs un visticamāk, ka internetā būšu tikai pašā vakarā un arī uz neilgu laiku.. Atstājiet lūdzu arī man kadus darbiņus. Piem mājas nodedzināšanu un kādu noslepkavojamo.