Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Pūķēns Sāra]

Amareta klusu soļoja pa ielu, soļi bija viegli un vijīgi, mirkļiem likās, ka sieviete pat, it kā paceļas virs zemes. Noteiktais laiks jau bija iztecējis, bet viņa cerēja, ka viss vēl nav nokavēts.

-Es atvainojos par kavēšanos,- atverot kroga durvis, pa tām ienāca smalka paskata sarkanmate, mugurā tai bija viegla kleita, kura ejot it kā plīvoja ap sievietes augumu un melnais audums plīvojot šķita caurspīdīgs, bet nekas nepiedienīgs tam cauri nespīdēja. Sieviete pieklājīgi paklanījās visiem augsmaņiem, ieskaitot Karmenai un viņas vīram, kā nekā viņa pati bija augstākās sabiedrības piederoša un pazina tam piederošos vai agrāk piederošās sejas.
-Cik tālu Jūs būtu tikuši?- nostājoties netālu no ārdurvīm, viņa uzrunāja grāfu, ar kuru pāris reizes bija pārmijusi vārdus, kad tam bija kāds darbiņš lūdzams viņai. Šo to, ja ne lielāko tiesu viņu plānu, Kira zināja, ne pa velti viņa bija aizkavējusies. Kā nekā, viņa, kā viens no izņēmumiem, apgrozījās starp cilvēku augstākām rindām un ne to vien bija nācies dzirdēt, tieši tādēļ arī viņa bija te ieradusies, lai pārliecinātos par baumu patiesumu, ne tik daudz savu iemeslu vadīta.