Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Eņģeļu gūstekne]

Vilijam, tu norausies pa kaklu, ja nebeigsi vāvuļot, nē, es nenesīšu tev alu.
No bibliotēkas pakliedza Karmena, kā parasti meitene bija ģērbusies eleganti, šobrīd melnā zīda rīta kleitā ar sarkanām mežģīnēm. Vilijams, viņas godājamais vīrs, kārtējo reizi pārskatījies kādu negausu skolas puišeļu futbola spēli, stāvā sajūsmā pieprasīja alu.
Tu saproti, ka tā spēle bija deviņas stundas atpakaļ? Deviņas, tas nav stundu vai divas atpakaļ!!!
Viņa uzstāja un uz vecā gramofona uzlika plati, vecu tango gabalu, bet patiesi skaistu, viņas uztverē. No viesistabas atskanēja šāviens pa griestiem, kas liecināja, ka vīram nav palikusi nepamanīta skaļā dziesma. Gabriela noskurinājās, ātri sasprauda izlaistos matus stāvā uzkrītošā copē ar kādu senu, dārgakmeņiem rotātu matu sprādzi un skaļi nokāpa lejā pa vītņu kāpnēm.
Vilijam Jonatan di Morjē, tu tūlīt norausies!
Es nevaru atļauties atkal saukt tos muļķa santehniķus, vai ko nu tur ir jāsauc, ja ir nobrucināts griestu apmetums. Saslauki grīdu un aizveries! Pagrabā aizvien ir pusdzerta alus muca, ja spēsi piesliet savu tuklo pakaļu no mana dīvāna varēsi iedzert savu žļurgu.
Gan jau, ka Karmena būtu turpinājusi burkšķēt, bet suņi sāka riet un tas acīm redzami liecināja par kāda nelūgta viesa ienākšanu sētā.
Ko vajag?
Viņa jau pirms durvju atvēršanas noņurdēja, bet kad atverot milzīgās ozolkoka durvis acu priekša stāvēja vendigo.
Sveicināti, ser, ko jūs vēlējāties?
Cik vien nepiespiesti spēja Gabriela vaicāja, kad TAS pasniedza viņai vēstuli. Neklausoties vīra murmināšanā sieviete atplēsa vaļā zīmogu, zīmoggredzens ar ko tas bija spiests, šķita pazīstams, bet viņa nespēja atminēties. Izlasījusi vēstuli Karmena uzkliedza Jonatanam.
ātrāk taisies, jāiejūdz zirgi un jādodās uz "Stingro dziru", atceries, tavus iebildumus es neuzklausīšu un jā, uzvelc kaut ko mugurā.
Gabrielas balss nokomandēja Vilijamu un nākamajā mirklī bālās rokas aizcirta vendigo priekšā durvis.
Paldies un uz redzi!
Viņa tikai vēl nomurmināja, pati jau skrienot augšā uz istabu, lai apģērbtos kā nākas.
Kad melnā brokāta kleita jau bija uzstīvēta uz nenoliedzami kalsnā ķermeņa Karmena atkal iekliedzās.
VILIJAM, atnāc un aizsien man korseti! Netieku klāt. Un OKS, iejūdz zirgus, mēs braucam prom, vēlams skaistāko no mūsu karietēm!
Viņa deva komandu arī vendigo, kurš uzturējās viņu mājās, kā vienīgais pakalpiņš.