![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils. Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu Naidase nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi. Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs. Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera... Pils pagalms-ezers un bija auksti, ļoti auksti... Viņi neko neatcerējās.
|
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Lecina seskus ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 12.01.06 Kur: In a world, where good things happen to me. ![]() |
Pēc krietna brīža Anita taustījās pēc durvju roktura, jo neviens neatsaucās uz klauvējieniem. To beidzot atradusi, rudmate ievilka dziļi elpu un atvēra tās.
Aiz durvīm viņa ieraudzīja mazu radījumu, īsti nesaprazdama, vai tas ir dzīvs, vai tikai kāds no priekšmetiem, viņa nedroši noteica: Sveiki? Pakāpusies soli tuvāk, viņa nenolaida acis no šīs lietas, tomēr arī negribēja pietuvoties tam pārlieku tuvu. Veikli aplaidusi skatienu apkārt istabai, viņa atkal pievērsa to dīvainajam radījumam. Svieki, meitene vēlreiz atkārtoja, skatīdamās tieši uz to un cerēdama, ka tas nebūt neatņems sveicienu, taču kaut kas iekšā teica priekšā, ka viņas cerības ir veltas. Kur gan mēs esam? prātā nozibēja doma. Pārējie vēl arvien nebija ienākuši iekšā pilī, un Anitu tas biedēja. Viņu biedēja it viss, kas likās svešs. Un šobrīd viņa pati sev likās sveša. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 11.06.2025 05:13 |