Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Kalevale]

Sofija lēnām vilka kājas, jo likās, ka vēl ir krietns laiciņš līdz norunātajam brīdim, kad jāsatiekas, tomēr meitenes skatiens nepārprotami meklēja cilvēku ar plāksnīti rokās, iedomādamās, cik gan neveikli viņš noteikti izskatās.
Nedaudz dusmīga viņa stiepa savu somu, jo ne vecākiem, ne kādam no draugiem nebija bijis laiks atvest meiteni, tāpēc viņa, spriesta paņemt taksi atradās viena lidostā. Protams, viņa varēja paņemt bagāžas ratiņus, taču tos nekur nemanīja, izskatījās, ka visi jau ir aizņemti.

Nolikusi somu pie zemes, viņa pārlaida skatienu tuvākajiem ļaudīm, taču nelikās, ka kāds no viņiem gaidītu tieši rudmati. Iedomādamās, ka meklējot varētu padzert kafija, Sofija devās taisnā ceļā pie kafijas automāta, kuru viņa jau pazina no biežajām tēva pavadīšanas reizēm. Meitene jau sāka grabināties kabatā, meklēdama sīknaudu, taču roka apstājās un kafija jau bija aizmirsta, jo tur jau stāvēja vīrs ar plāksnīti rokās.

Meitene piegāja nedaudz tuvāk, jo bija noņēmusi brilles, lai burzmā nepazaudētu vai nesaplēstu, turklāt tās jau visu laiku nemaz nevajadzēja nēsāt. Piegājusi pietiekoši tuvu, rudmate tiešām salasīja vārdu Spānija, tāpēc devās pie kunga mētelī, lai pieteiktos, tomēr, redzēdama, ka viņš runā pa telefonu, meitene tikai pieklājīgi apstājās blakus un nolika savu somu ar vārda kartīti - Sofija Tvista uz augšu, lai sirmais vīrs redzētu, nepārtraucot sarunu, ka viņa ir ieradusies. Pa to laiku Sofija varēja aplaist skatienu apkārt, lai redzētu vai nenāk vēl kāds vasarnieks.