Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Logan]

Auksti. Tik auksti, ka likās - vēnās griežas sasalušās asinis. Viņš gulēja ezera krastā, viļņiem skalojoties pāri, un murgoja. Ūdens, ūdens bija visapkārt. Viņš trīcēja no aukstuma un baidījās elpot, jo visapkārt bija ūdens. Plaušas sāpēja, tās prasīja gaisu, ķermenis prasīja skābekli. Ieelpo, Džeims, ieelpo! Bet nedrīkstēja, nedrīkstēja elpot, jo gaisa nebija, tikai ūdens. Viņš cīnījās, viņš neelpoja, galva reiba bez skābekļa, sāpēja. Vienu mazu malciņu gaisa. Ieelpa.

Džeimss lēnām atvēra acis un ievilka vēl pāris dziļas elpas. Dzīvs. Uz zemes, lai gan ūdens bija tepat. Kā baidoties, ka ezers varētu viņu aprīt, puisis pašļūca gabaliņu uz priekšu, spēka piecelties nebija. Vēl gabaliņu. Un vēl. Kāpēc es vispār piekritu... Džeimss apmulsa. Viņš pēkšņi aptvēra, ka nezina, kam piekritis. Viņš nezina, kur atrodas, nezina, kāpēc, un nezina... Viņš nezināja neko. Tik vien to, ka ir dzīvs. Aukstums bija neizturams, tik nejauks un dzelošs, ka ilgāk gulēt nedrīkstēja. Slapjās drēbes likās pārvelkamies ar sarmas kārtiņu. Un pulkstenis uz rokas bija apstājies.

Vajadzēja trīs reizes, lai beidzot pieceltos un nostāvētu kājās. Vārgs un izmocīts, tā viņš sen nebija juties. Vai varbūt bija? Kur palikušas visas atmiņas? Kas viņš bija? Un ko darīja šeit? Skatiens apstājās pie kaut kā spoža kalnup. Viss kļuva skaidrs. Bez atmiņām, bez apziņas, svešā vietā un tā pils, milzīga un skaista, spoža un barga kā pati ziema. Tad tāda izskatījās Paradīze. Auksta. Viņš ticēja Dievam, joprojām ticēja, nezinot, kas un kur viņš ir. Viņš ticēja Paradīzei, tikai daudz mājīgākai, siltākai, jaukākai. Šī bija lepna. Varena. un tojmēr vilināja. Kas tajā iekšā? Ko slēpj daudzie tornīši? Kāpēc viss ir tik kluss? Soli pa solim, pa akmeņiem, caur zariem, tālāk uz priekšu, tuvāk pilij. Nepadoties. Ja tāds ceļš bija uzlikts, tad nepadoties. Un jo tuvāk viņš gāja, jo labāk jutās. Siltāk. Vai varbūt tā likās, jo gājiens prasīja enerģiju? Tuvāk.

Džeimss apstājās. Viņš nebija viens. Cilvēki. Slapji un noguruši tāpat kā viņš.

Tā nebija Paradīze.