![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils. Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu Naidase nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi. Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs. Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera... Pils pagalms-ezers un bija auksti, ļoti auksti... Viņi neko neatcerējās.
|
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Dzer sviestalu Trijos slotaskātos ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 31.10.07 Kur: putekšņu vācēju rumpīšos ![]() |
Angelīna bija tā aizsapņojusies, ka neskatījais vairs nemaz uz ceļa. Tikai debesīs un uz balto pili. Un te pēkšņi liels BAM. Jā meitene tikai sajuta, ka tas nedaudz sāp. Apsaldēti locekļi, piedevām nobrāzti. Jā. Viņa bija paklupusi aiz kāda lielāka akmeņa. Kritiens nedaudz nodarīja sāpes, bet vismaz atmodināja no fantāziju pasaules.
Meitenei bija uzlabojies garastāvoklis un vienīgais, ko viņa varēja darīt šajā situācijā, bija smieties. Viņa pat necentās ātrāk piecelties, jo no pārpilnās smieklu lēkmes nevarēja ne pakustēties, tapēc iekārtojās ērtāk sēdus. Viņa sāka just pārējo izbrīnītās un sašutušās acis, bet tas viņai netraucējās, jo vienīgā prioritāte bija smiekli. Vienmēr jāļauj izsmieties! Viņa nodomāja un sāka jau palēnām celties kājās. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 10.06.2025 10:19 |