Ko saka Dieva Vārds par maģiju? Opcijas

[Logos]

Jūsu domas draugi, kas tad īsti ir maģija un kāda ir tās izcelsme?

[DarkJedi]

Jā fantasy maģija ir dažāda. Viena no izpausmēm, ka patiešām tā ir cilvēkā kā kaut kāds tur nematerālais spēks. Savukārt dievišķās maģijas mēraukla ir Dieva spēks un vara. Ja parastā fantasy maģiju var izmantot kurš katrs, tad lai panāktu dievišķās maģijas iejaukšanos bieži vien nevarēs tā gribu un davaij fireblās no debesīm krīt. Tev vispirms jābūt patiesi ticīgām (nevis tādam kurš nevis tic tikai tādēļ, lai iegūtu Dieva atbalstu un izmantotu to saviem mēŗkiem). Tad kad tu esi viskārtīgākais, godīgākais, pieticigākais no cilvēkiem, tu vienkārši būsi ‘’saraksta augšgalā’’ no tiem cilvēkiem kurus Dievs izvēlas savu mērķu īstenošanai. Mozu jau viņš izvēlējās tādēļ, ka bija patiesi ticīgs un ne solis šam nebija reliģisko kanonu izpranē nepareizs. Daudz tādu cilvēku uz pasaules nav kas reliģiskā izpratnē nodzīvojuši perfektu dzīvi. Parasti Dievs no tādu vidus izvēlas izredzēto kurš darīs kādu tur uzdevumu un dos iespēju palūgties, lai tas varētu izmantot Dievišķo spēku (maģiju), ja savajagas kādu atbalstu (atvērt jau minēto jūru).

Taču ja kāds cilvēks domā, ka davai būšu reliģiski perfekts un moš man ar uzticēs kādu uzdevumu un es varēšu atvērt ar Dieva palīdzību jūru, tad nekas nesanāks, jo tā nēbūs gana patiesa ticība, jo Dievs ir gudrs vecis un redz cauri šitādiem slavas tīkotājiem. Nu un ja esi kūvis par izredzēto, tad ar Dieva atbalstu ar visiem brīnumiem varēs gūt tikai ekstremālos gadījumos nevis kurināt ugunskurus sasitot plaukstas un gāžot sienas ar zibeņu palīdzību izklaides pēc.

Ja Harijā Poterā tev tikai jābūt spējām un tad tu vari to maģiju izmantot kā gribi, jo tā māgijas daļa kuru tu gribi izmantot ‘’pieder tev’’ un tev ir kontrole pār to, tad Kristietībā kļūstot par izredzēto pats cilvēks jau krutāks nekļūst, vienkārši Dievs var izpildīt tavus lūgumus (var arī neizpildīt) ar spējām kas piemīt viņam. Atšķirība starp Potera maģiju un Dieva maģiju ir tāda, ka Potera settings pieļauj maģiju izmantot 1% no cilvēces, kamēr kristīgajā settingā maģiju ekskluzīvi izmanto Dievs (un Satāns ar laikam) kurš nemaz nav cilvēks.


Runājot par ticību, okultismam, reliģijai, kristietībai, šatanam, pārdamiskajam, ki un či enerģijai un pārējiem štruntiem, tad pēc manām domām tas viss balstās uz pašapmānu, ka

1. cilvēks cer, ka pasaulē ir kaut kas vairāk nekā tajā ir. Ka viņam visu laiku nebūs jābūt grāvracim, jo pēc nāves viņu gaida paradīze. Ka ir kaut kas pēc nāves, ka ir iespējami brīnumi. Tā ir savā ziņā kā nespēja samierināties ar realitāti. Cits atrod mierinājumu realitātei alkoholismā, cits reliģijā, cits lasot fantasy literatūru, cits spamojot forumos, cits atbalstā no tuviem cilvēkiem, cits sajūkot prātā un slepkavojot cilvēkus. U.t.t.
2. cilvēks ar nepierādāmiem izdomājumiem cenšas izskaidrot (pierādīt) to ko viņš nesaprot.


Reliģija sniedz cilvēkam mierinājumu skarbajā dzīves realitātē, kā arī māca daudzas labas lietas (pārvests tantiņas pāri ielai, nedarīt ļaunu citiem u.t.t.), kas pēc būtības nav nekas slikts, jo ir labs, taču manā skatījumā vienkārši mēģināt samierināties ar realitāti ir labāk. Protams ja mēģinot samierināties cilvēks kļūst par alkoholiķi, narkomānu u.t.t., tad varbūt labāk patiešam būt reliģiski ticīgam, nekā narkomānam. Bet man jau šķiet, ka pieņemt realitāti ir prātīgāk.