![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils. Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu Naidase nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi. Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs. Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera... Pils pagalms-ezers un bija auksti, ļoti auksti... Viņi neko neatcerējās.
|
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Studē augstākās pārvērtības ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 28.06.06 Veļasgabals 2012 ![]() |
Ar pirkstu notraususi ūdens piles no sejas, Venēra skābi pasmaidīja. Pieņemsim, ka nekas nav noticis. Vismaz nekas tāds par ko būtu vērts satraukties.
Bet to jaku gan ņemiet atpakaļ. Man ar visu šo apģērba gabalu ap pleciem kļūst tikai vēl aukstāk skatoties uz Jums. Turklāt ķermenis pamazām sāka pierast pie šīs vietas nepatīkami zemās temperatūras, kas gan laikam nebija visai labi. Un tomēr. Ādas darinājums veikli tika iespiests atpakaļ cēlā īpašnieka rokās bez iespējas atgriezties pie viņas. Ja jau viņai labpatīkas acīt nē, tad nē lai arī paliek. Nefertīnija. Mirklis, pildīts mulsinoša klusuma, kurā viņa pārdomāja un ievilka elpu, lai nosauktu pilnu vārdu. Kas zina kā kuram viņu saukt ērtāk. Nefertīnija Ateirmīda Venēra. Mājas. Kādas tās bija? Mazs, nolaists dzīvoklītis vai milzīga villa? Muļķīgi pat domāt neatceroties kaut vai tikai kontūras. Es neatminos vai man maz tādas ir.. Meitenes vēsie pirksti lēni un nemanāmi trīcot iegūla puiša paniegtajā plaukstā. Otra roka paķēra somu un vienā acu mirklī viņa jau bija piecēlusies kājās. Un pat, ja man ir vieta, ko vairākums cilvēku dēvē par mājām man vienalga. Vēsie pirksti izslīdēja no viņa plaukstas, lūpas iekaroja pašapmierināts smīniņš. Atkal prātā ieskanējās patīkami skumīgais un ātrais meldiņš, ko viņa pirmīt bija dungojusi. Pagriezusies uz pils pusi un pilnīgi ignorējot violeto neradījumu, kas bija atstājis kaut ko starp akmeņiem, Nefertīnija lēni jo lēni atsāka kustēties uz pils pusi. Šobrīd šķita, ka šī ir vienīgā vieta kurai Venēra pieder. Diemžēl. Vai par laimi. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 14.06.2025 02:30 |