Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna ieraugot dīvaino radījumu tūdaļ apstūlba. No pārsteiguma viņa gandrīz izlaida no rokām vārgo meiteni, kura sāka palēnām atjēgties.
Sākumā meitene izjuta bailes, bet redzēdama, ka violetais ērmiņš nepievērsa nekādu uzmanību cilvēku bariņam viņa nomierinājās. Meitene stāvēja nekustīgi un vēroja, kā radījums pazuda jūrā. Tiklīdz viņš nozuda viņas acis piesaistīja priekšmets, ko viņš bija atstājis starp akmeņiem. Man jāuzzina, kas tā par atslēgu, kamēr tas mošķis nav atkal uzradies. Tas bija galvenais, kas tajā brīdī nodarbināja viņas prātu. Piedod. viņa klusi noteica un lēnām atlaida vaļā meiteni, cerēdama, ka viņa nenokritīs. Un nenokrita ar, jo viņu turēja Mariette. Viņa lēnām un uzmanīgi tuvojās jūrai. Pienākot klāt pie akmeņiem, viņa ieraudzīja skaisto atslēgu. Tā bija maza, bet par lielu izbrīnu Angelīnai bija aŗī smaga. Atslēga bija mazliet nobružāta un atgādināja kā no viduslaikiem. Ne par ko neuztraukdamās viņa piecēlās ar atslēgu rokās un palūkojās uz pārējo pusi.
Par to kā un no kurienes uzradās šis violetais radījums meiteni neuztrauca. Viņai tas nelikās nekas īpašs, jo jau no paša sākuma, kad nokļuva šeit, viņai likās, ka šī vieta sagādās daudz brīnumu. Un nu, pirmais no tiem ir noticis.
Palūkojoties uz jūras pusi, nomierinājusies, ka mošķis netuvojas, viņa turpināja pētīt atslēgu un gaidīja šokēto biedru reakciju.