![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils. Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu Naidase nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi. Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs. Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera... Pils pagalms-ezers un bija auksti, ļoti auksti... Viņi neko neatcerējās.
|
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Dzer sviestalu Trijos slotaskātos ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 31.10.07 Kur: putekšņu vācēju rumpīšos ![]() |
Meitene vēl joprojām drebēja un sala vēl vairāk. Aukstums gāja caur kauliem. Pats brīnumainākais bija tas, ka viņa neatcerējās pilnīgi neko! Vārds arī liekās kā miglā tīts, bet viņa sevi nodēvēja par Angelīnu. Apkārtne bija tik skaista, ka skatiens tai pievērsās atkal un atkal. Bija jūtams mazs satraukums. Gribējās iet un skriet izpētīt apkārtni. Lielais mežs bija tik tumšs. Tas bija savāds.
Aukstums pārņēma meiteni. Balss bija kļuvusi rupjāka, jo tā bija piesmakusi un kakls smeldzīgi sāpēja. Pastiepdamās pēc melnās jakas viņa atbildēja. Liels paldies. un pasmaidīja. Tas man tagad tiešām noderētu. Ak jā, mani sauc Angelīna, vismaz man tā šķiet. Lai vairāk sasildītos viņa novilka slapjo maiku un uzvilka sauso jaku. Nu kļuva daudz labāk. Mums vajadzētu iet atrast kādu siltāku vietu. Viņa klusi noteica. Un kā pirmo pieturu minēšu pili. Angelīna piecēlās kājās uz steidzīgi pārbaudīja kabatas. Nekā. Viņa noteica klusā un diezgan skumjā bals, tā, lai neviens viņu nedzirdētuī. Viņas medaljons bija izslīdējis laukā no kabatas un tagad atrodas dziļi zem ūdens. Meitene redzami noskuma. Tā bija vienīgā atmiņa no viņas ģimenes, jo pati viņa nekādi nespēja viņus atcerēties. Viņa atkal apsēdās un pievērsās pārējiem, kas bija jau krastā vai kūļājās laukā no ūdens. Šo rakstu rediģēja Samāra.: 30.12.2007 21:52 |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 14.06.2025 06:32 |