![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils. Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu Naidase nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi. Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs. Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera... Pils pagalms-ezers un bija auksti, ļoti auksti... Viņi neko neatcerējās.
|
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Studē augstākās pārvērtības ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 28.06.06 Veļasgabals 2012 ![]() |
Izmirkusi līdz pēdējam, nosalusi un vēl jāpiepūlas, lai peldētu malā?
Nē, tas bija daudz par daudz prasīts no mazās princeses. Tas gan nebija principa jautājums. Mirt noslīkstot, mirt nosalstot šajā peļķē vai peldēt uz karastu un iespējams pat izdzīvot. Diez vai bija diža izvēle, ja Venēra nebija viena no garīgi slimajiem pašnāvniekiem. Sveika un cik nu tur vesela nonākusi krastā Nefertīnija apsēdās. Kaut kas nokrakšķēja un meitene dusmās aizžmiegusi acis no savas dibena apakšas izvilka pleca somu. Atvērusi to viņa konstatēja, ka ir saplēsusi spogulīti. Droši vien, ka vēl kaut ko, bet tas jau bija mazsvarīgi. Pašlaik Venēra ar šausmām skatījās uz savu atspulgu kādā paprāvākā lauskā. Melnie nagi lēni slīdēja cauri spilgti rozā matiem. Nosalušās rokas viegli trīcēja, prasīt pilnīgi prasījās pēc kamīna vai vismaz necila ugunskuriņa, tasi kafijas un mazas glāzītes konjaka. Un kā nu ne? Mugurā bija vien melni ādas šorti, īss krekliņš un plāni zābaciņi līdz celim. Kur es esmu un kurš ir vainīgs pie tā, ka man ir sabojāta frizūra? Skatiens apkārt. Spoguļa lauskas savu vietu atrada pleca somā. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 15.06.2025 11:52 |