Dziesminieka Bīdla teikas Opcijas

[ils]

Roulinga ir pabeigusi rakstīt Dziesminieka Bīdla teikas – burvju teiksmu kolekcijas izdevumu, kas aprakstīts arī pēdējā Harija Potera grāmatā Harijs Poters un Nāves relikvijas. Manuskripts ir rakstīts ar roku un autores bagātīgi ilustrēts, 160 lappuses ir uzrakstītas ar roku gatavotā itāļu piezīmju bloknotā brūna safjāna vākos ar sudraba ornamentiem.

"Cilvēki man teica, ka es būšot priecīga kādu brīdi atpūsties no rakstīšanas, lai gan es rakstīšanu nemaz nebiju pārtraukusi. Es pilnībā ar roku uzrakstīju šos jaunos stāstus, un tas bija brīnišķīgs veids, kā atvadīties. Sajūta ir, kā uznirstot no liela dziļuma."

Viena no septiņām kopijām tiks piedāvāta izsolei, visas pārējās būs autores dāvana savai ģimenei un tiem, kas cieši saistīti ar šo fenomenāli sekmīgo sēriju. Izdevuma sākuma cena būs 30 000 mārciņu (apm. tikpat daudz latu). Sotheby's izsole notiks 2007. gada 13. decembrī un grāmata satur šādas teikas: The Fountain of Fair Fortune, The Wizard and the Hopping Pot, Babbitty Rabbitty and her Cackling Stump, The Warlock's Hairy Heart un, protams, Trīs brāļu teika, kas pieminēta 7. grāmatā.

Tiek piedāvāts arī limitēta izdevuma 48 lapu biezs minētā izdevuma katalogs. Tajā ir autores vēstule par šo darbu un paša manuskripta attēli. Peļņa no kataloga pārdošanas nonāks The Children's Voice rīcībā. Tā ir labdarības kampaņa organizācijai Children’s High Level Group, ko 2005. gadā nodibināja Dž. K. Roulinga kopā ar Emmu Nikolsoni.

Šo rakstu rediģēja eyedam: 08.11.2007 23:28

[berserks]

Nu tur jau ir to stāstu apraksti, ne jau paši stāsti ... bet nu vakarā, ja sanāks, patulkošu ...

EDITED Tātad (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Amazon.com apskats par Dziesminieka Bīdla teikām.

1. "Burvis un lēkājošais katls"
Tāpat kā Harija Potera sērijā, pirmā stāsta - Burvis un lēkājošais katls - pirmās lapas augšpusi rotā zīmējums. Šajā gadījumā - apaļš katls uz pārsteidzoši labi uzzīmētās kājas (ar pieciem pirkstiem, ja jūs gribat zināt, un es zinu ka kāds grib). Šis stāsts sākas pietiekami jautri ar kādu jauku vecu burvi, kuru mēs sastopam tikai uz īsu brīdi, bet kurš tik ļoti atgādina mums tik dārgo Dumidoru, ka vajag apstāties un ievilkt elpu.

Šis visu cienītais vīrs izmanto savu maģiju vispirms lai palīdzētu saviem kaimiņiem, gatavojot viņiem burvju dziras un pretindes savā, kā viņš to sauc, laimīgajā vārāmajā katlā. Pārāk ātri pēc mūsu tikšanās ar šo jauko un dāsno vīru, viņš nomirst (nodzīvojot līdz krietnam vecumam) un atstāj visu savam vienīgajam dēlam. Diemžēl dēls it nemaz nav līdzīgs tēvam ( un pilnībā pārāk līdzīgs Malfojam). Pēc tēva nāves, viņš atrod katlu un tajā (visai noslēpumaini) vienu čību un zīmīti no tēva, kurā rakstīts " Veltās cerībās, mans dēls, ka tev nekad šo neievajadzēsies." Kā vairumā stāstu, šī ir vieta, kur sākas visas nepatikšanas...

Dusmīgs, ka viņam nav nekā cita kā vien katls un bez jebkādas intereses par ik vienu, kurš neprot burties, dēls uzgriež muguru pilsētai, nošķiras no kaimiņiem. Pirmā pie viņa nāk kāda veca tantiņa, kuras mazmeitai ir kārpas. Kad dēls aizcērt durvis vecās tantiņas deguna priekšā, viņš tūlīt izdzird skaļu šķindēšanu virtuvē. Viņa tēva vecajam vārāmajam katlam ir izaugusi kāja, kā arī pamatīgas kārpas.Smieklīgi un reizē pretīgi. (Vintage Rowling.) Neviena no viņa burvestībām nelīdz, un viņš nevar tikt vaļā no lēkājošā, kārpainā katla, kas viņam visur seko, pat līdz gultas malai. Nākošajā dienā pie dēla atnāk kāds vecs vīrs, kuram pazudis ēzelis. Bez ēzeļa palīdzības viņš nespēs aizvest preces uz pilsētu un viņa ģimene cietīs badu. Dēls (kurš, kā skaidri redzams, nekad nav lasījis pasakas) aizcērt durvis vecā vīra priekša. Bez šaubām, tur jau nāk kārpainais(befooted) šķindošais katls, tagad klāt bija pievienojušās arī brēcoša ēzeļa un bada vaidu skaņas. Pēc īstām pasaku tradīcijām, pie dēla atnāk vēl vairāki apmeklētāji, un ir nepieciešamas nedaudzas raudāšanas, daži vēmieni un suņa gaudas līdz beidzot burvis pakļaujas savam pienākumam un tēva īstajam mantojumam. atsakoties no sava egoisma, viņš aicina visus ļaudis tuvu un tālu, lai nāk pie viņa pēc palīdzības. Vienu pēc otras viņš izārstē viņu slimības un tādā veidā arī tukšojas katls. Kā pēdējā izlec noslēpumainā čība, kas perfekti der tagad klusā katla kājai un abi aiziet (un aizlec) saulrietā

2. "Tīras veiksmes strūklaka".
Stāsta, kas varētu kļūt par vienu no mīļākajiem, sākumā ir dzirkstošas, plūstošas strūklakas zīmējums. Tagad kad esam jau grāmatas trīsdesmitajā lapaspusē, ir skaidrs, ka Roulingai patīk(un viņai padodas) zīmēt zvaigznes un dzirkstis. Gandrīz katra stāsta sākums un beigas ir nobērts ar spīgulīšiem/laumiņu putekļiem (à la Pīters Pens - fani zinās, ka Roulingas laumiņas neatstāj tik jauku spīguļu ceļu). Pirmajā lapā ir arī mazs rožu krūms teksta apakšā. Tā ir visai jauka un kā zināms ikvienam, kurš mēģinājis zīmēt rozi, nav tik viegli (pull off) - fakts, kas padara mazāk ticamu to, ka Roulinga tā izdarīja, lai noslēptu kļūdu( kā daži no mums varētu darīt). Tas ir lielisks veids kā iesākt, un tas dod "Tīrās veiksmes strūklakai" daudz ko pēc kā tiekties. Iespējams tas ir iemesls, kāpēc stāsts iesākas tik iespaidīgi un ar tik atbilstoši pilnīgu un noslēpumainu stāsta vietu - apburts un sienu ieskauts dārzs, ko aizsargā "spēcīga maģija". Reizi gadā vienam neveiksminiekam tiek dota iespēja atrast savu ceļu uz strūklaku, mazgāties tās ūdenī un "iegūt tīru veiksmi uz visiem laikiem". Ahhh, tas ir tas, par ko sapņo Harija Potera fani. Patiesībā šis stāsts izceļas kā mīļākais daļēji tāpēc, ka seko notikumu lokam, ka fani iemīlas viņas stāstos - tas, pēc kā mēs vēl aizvien alkstam.

Zinot, ka šī varbūt ir vienīgā iespēja patiešām uzlabot savas dzīves, cilvēki (ar maģiskām spējām un bez) ceļo no visattālākajām valsts malām, lai mēģinātu iekļūt dārzā. Šeit arī satiekas trīs raganas un izstāsta viena otrai savus bēdu stāstus. Pirmā ir Asha, slima ar "ļaunumu, ko neviens dziednieks nevar izārstēt", kura cer, ka strūklaka varēs viņu izārstēt. Otrā ir Altheda, kuru aplaupijis un pazemojis kāds burvis. Viņa cer ka strūklaka spēs aizgaiņāt viņas bezpalīdzības sajūtu un nabadzību. Trešo raganu, Amata, pametis viņas mīļotais, un viņa cer, ka strūklaka palīdzēs izārstēt viņas "skumjas un ilgas". Dažās lappusēs roulinga ir nevien radījusi kolosālu stāsta drāmu, bet arī interesantu konfliktu - gan jauni gan veci lasītāji var saistīt sevi ar vismaz vienu no visu triju raganu Asha, Altheda, un Amata likstām. (un cik lieliski ir ši e raganu vardi, vai ne?) Kā lai izvēlas kura uzvarēs? Raganas (līdzīgi kā personāži no mūsu mīļakās sērijas) nolemj, ka trīs galvas ir gudrākas par vienu un apvieno savus spēkus, lai sasniegtu strūklaku kopā. Gaismai austot, sienā parādās plaisa un tajā parādās "vīnstīgas" no dārza kas aptinas ap Asha, pirmo raganu. Viņa saķer Altheda, kas satver Amata. Bet Amata saŗ kāds bruņinieks. Un kad vīnstīgas sāk vilkt Asha iekša, visas trīs raganas līdz ar bruņinieku tiek izrautas caur sienu un ierautas dārzā.

Tākā tikai vienam būs ļauts mazgāties strūklakā, pirmās divas raganas bija apbēdinātas, ka Amata netīši ievilkusi vēlvienu sāncensi. Tā kā viņam nav maģisku spēju, ierauga, ka viņas ir raganas un ir piedienīgs savam vārdam - sers Neveiksminieks, bruņinieks paziņo par savu nodomu pārtraukt meklējumus. Amata tūlīt norāja viņu par vēlmi padoties un aicināja pievienoties viņu bariņam. Tas ir iepriecinoši redzēt, ka Roulinga turpina plaši izmantot draudzības un biedrisuma tēmas savā darbu sērijā, nemaz nerunājot par viņas spēju radīt stiprus, inteliģentus sieviešu personāžus. Mēs septiņāss grāmatās skatījāmies , kā Harijs mācījās, ka tas nav nekas sliktsjust vajadzību pēc draugu palīdzības un atbalsta. Un tās pats uzskats par dalīšanos atbildības nastā ir stiprs arī šajā stāstā.

Ceļā uz strūklaku raibais pulciņš sastopas ar trīs pārbaudījumiem. Mēs esam labi pazīstamā pasaku teritorijā, bet tā ir stipra, vienkārša izdomās tēlainība ("milzīgs balts tārps, piepūties un akls") un veids kā personāži darbojas kopā, lai uzvarētu likstas, kas padara šo stāstu tik baudāmu un atpazīstamu kā Roulingas darbu. Vispirms viņi satiek tārpu, kas pieprasa "jūsu sāpju pierādījumu". Pēc vairākiem neauglīgiem uzbrukumiem ar maģiju un citādos veidos, Asha's vilšanās asaras beidzot apmierina tārpu un visi četri var doties tālāk. Tālāk viņi nonāk pie stāva uzkalna un no viņiem tiek prasīti "viņu darbu augļi". Viņi stundām mēģina un mēģina uzkāpt kalnā, bet bez panākumiem. Beidzot, Altheda's uzmundrinājums draugiem( it īpaši sviedri no viņas uzacīm) , dod viņiem iespēju tikt tālāk. Beigās viņi nonāk pie upes, kur lai tiktu tālāk ir jāsamaksā ar "pagātnes dārgumiem". Centieni pārpeldēt vai pārlekt cieš neveiksmi, līdz Amata iedomājas ar zizli izvilkt atmiņas par mīļoto, kas viņu pametis, un iemest tās upē (sveika, Domnīca!). Parādās akmens pakāpieni un visi četri var šķērsot upi un nonākt pie strūklakas, kur nu viņiem jāizlemj, kurš tad īsti tajā mazgāsies.

Asha sabrūk no noguruma un ir tuvu nāvei. Viņa cieš tik lielas sāpes, ka nevar aiziet līdz strūklakai, un viņa lūdz trīs draugus lai viņu nekustina. Altheda ātri pagatavo spēcīgu mikstūru, lai atdzīvinātu viņu, bet virums patiesībā izārstē viņas ļaunumu, tāpēc strūklaka viņai vairs nav nepieciešama.(daži no jums jau redz uz kurieni virzās šis stāsts, bet turpiniet lasīt - Roulingai ir vēl daži pārsteigumi padomā). Izārstējot Asha , Altheda saprot ka viņai ir spējas dziedēt citus un tādā veidā arī nopelnīt iztiku. Arī viņai vairs nav vajadzīgi strūklakas ūdeņi, lai izārstētu viņas bezpalīdzības sajūtu un nabadzību. Trešā ragana, Amata, saprot, ka aizskalojot savas skumjas pēc mīļotā, viņa spēja ieraudzīt viņa patieso būtību ( "ļauns un neuzticams"), un arī viņai strūklaka vairs nav nepieciešama. Viņa vēršas pie sera Neveiksminieka un piedāvā viņam iespēju izmantot strūklaku kā balvu par viņa drosmi. Bruņinieks, pārsteigts par savu veiksmi, nomazgājas strūklakā un un metas "savās rūsainajās bruņās" (šī ir Roulingas ģenialitāte - pieliekot vienu vārdu, rada mums smieklīgu bruņinieka bildi, kas mazgājas strūklakā pilnā apbruņojumā) pie Amata's kājām un lūdz "viņas roku un sirdi". Katra ragana sasniedz savus sapņus par izārstēšanos, nelaimīgs bruņinieks uzzina par savu drosmīgumu, un Amata, ragana, kas viņam ticēja, saprot, ka ir atradusi "vīru, kas ir viņas vērts". Lieliskas "laimīgās beigas" mūsu jautrajam pulciņam, sadevušamies rokās. Bet tas nebūtu Roulingas stāsts, ja nobeigumā nebūtu kāds āķis: mums tiek parādīts, ka četri draugi dzīvoja ilgi un laimīgi, nemaz neiedomādamies, ka patiesībā strūklakas ūdenim " nemaz nebija nekādu spēju". Labākais. Nobeigums.

Tāpat kā citos savos stāstos, Roulinga akcentē, ka īstais spēks ir mūsos pašos, ne tikai zizlī vai prātā, bet sirdī. Ticība, uzticēšanās un mīlestība deva viņas varoņiem spēku, lai uzvarētu pārbaudījumus. Viņa nesludina saviem lasītājiem, bet vēstijums tajā noteikti ir:ja tu dod sev iespēju uzticēties un mīlēt citus, tu spēj izmantot spēkus, kas jau ir tevī. Cik lielisks vēstījums bērniem (un pieaugušajiem) ko iegaumēt, un , ak, cik jauks un neaizmirstams ietvars.

3. "Burvja matainā sirds".
Uzmanieties dārgie lasītāji - trešajā un drūmākajā stāstā caur Roulingu runā brāļi Grimmi. "Burvja matainajā sirdī" ir maz smiešanās un piedzīvojumu, tikai ceļojums pa kāda burvja dvēseles ēnainajām dzīlēm. Stāsta pirmajā lapā nav laumu putekļi, tā vietā mēs redzam zīmējumu, kurā attēlota sirds, noklāta ar rupjiem matiem un pilošām asinīm (atkal, tas tiešām nav viegli uzzīmēt pa īstam sirdi, ar vārstuļiem un visu pārējo, bet Roulingai tas ir izdevies tieši tā kā vajag - rupjie mati un viss pārējais). Zem teksta ir uzzīmēta veclaicīga atslēga ar trīs riņķiem augšpusē, guļam asiņu peļķē, skaidri norādot, ka šis nebūs tāds kā pārējie stāsti. Nesaki, ka netiki brīdināts ...

Sākumā mēs sastopam izskatīgu, prasmīgu un bagātu jaunu burvi, kurš ir apmulsis par savu iemīlējušos draugu muļķīgajām izdarībām. Viņš ir tik pārliecināts, ka nekad nevēlas piedzīvot šādu vājību, ka jaunais burvis izmanto "Tumšās zintis", lai neļautu sev jebkad iemīlēties. Faniem šeit vajadzētu ievērot brīdinošā stāsta sākumu - Roulinga savā grāmatu sērijā ir pavadījusi tik daudz stundu skaidrojot jaunības straujumu un un ar to saistītajiem riskiem, šādam spēkam esot jaunatnes rokās.

Nezinot, ka jaunais burvis ir aizgājis tik tālu, lai pasargātu sevi, viņa ģimene vien pasmejas par viņa mēģinājumiem izvairīties no mīlestības, domājot, ka īstā meitene mainīs viņa domas. Bet burvis dzīvo lepns, pārliecināts par savu gudrību un patīkami pārsteigts par savu spēju kļūt pilnīgi vienaldzīgs. Pat laikam ejot un viņam noskatoties kā viņam līdzīgie apprecas un izveido ģimenes, burvis paliek apmierināts ar sevi un savu lēmumu, ņemot vērā savu brīvību no šīs emocionālās nastas, kas viņaprāt pamazām samazinās un pagaist no pārējo sirdīm. Kad burvja vecāki nomirst, viņš pēc tiem nesēro, bet tieši otrādi - jūtas atvieglots. Šajā vietā Roulingas rokraksts mazliet izmainās un tinte kļūst mazliet tumšāka. Iespējams viņa spiež stiprāk - vai viņa ir tikpat noraizējusies un vīlusies savā jaunajā burvī tāpat kā mēs? Gandrīz visi teikumi kreisajā lapaspusē gandrīz pilnībā ir sagājuši grāmatas locījuma vietā, kur ir aprakstīts, ka burvis jūtas ērti savu mirušo vecāku mājā, pārvietojot savu "lielāko dārgumu" viņu cellē. Blakus lapā, kad mēs uzzinam, ka burvim liekas, ka viņš tiek apskausts par savu lielisko un perfekto vientulību, mēs redzam pirmo stomīšanos Roulingas rokrakstā. Izskatās, it kā viņa nespētu uzrakstīt vārdu "lielisko", jo tas ir tik nepareizs un neatbilstošs. Burvis tiek maldināts, kas padara viņu vēl bēdīgāku, kad viņš dzird divus kalpus pļāpājam - viens jūt līdzi viņam, otrs viņu izsmej, jo viņam nav sievas. Tāpēc burvis nolemj apņemt sievu, iespējams visskaistāko, bagātāko un talantīgāko, lai visi viņu apskaustu.

It kā viņam uzsmaidītu laime, nākamajā dienā viņš arī satiek skaistu, prasmīgu un pārtikušu raganu. Redzot viņu kā "balvu", dzenas pēc viņas, paliecinot tos, ko viņš pazīst, ka tagad ir cits cilvēks tagad. Bet jaunā ragana - kurai viņš liekas apburošs un reizē pretīgs - jūt viņā atsvešinātību, pat tad, kad piekrīt apmeklēt mielastu viņa pilī. Viesībās, starp bagātīgi klātiem galdiem un dziesminieku dziesmām, burvis bildina raganu. Beidzot viņa atsaka, ka viņa noticētu viņa mīļajiem vārdiem, ja vien būtu pārliecināta ka viņam patiešām "ir sirds". Smaidošs (un aizvien lepns) burvis aizved jauno meiteni uz celli, kur parāda maģisku "kristāla šķirstiņu" , kurā guļ viņa paša "pukstošā sirds". Mēs taču brīdinājām, ka šis būs drūms stāsts.

Raganai šis skats iedveš šausmas - sirds ir sarāvusies un kļuvusi mataina pa to laiku kamēr bijusi ārpus ķermeņa - un viņa lūdz burvi "likt to atpakaļ". Tā kā viņš zin ka šāda rīcība padarītu viņu mīļu viņas acīs, burvis atver šķirstiņu ar zizli un ieliek "mataino sirdi" atpakaļ krūtīs. Saviļņota, ka burvis tagad var mīlēt, jaunā ragana apskauj viņu (pārsteidzoši, jo mēs taču saucam viņai "Bēdz projām no viņa!"), un briesmīgā sirds ir satriekta no raganas ādas skaistuma un matu jaukās smaržas. Kļuvusi savāda no ilgās atrašanās ārpus ķermeņa, tagad aklā un neprātīgā sirds izrīkojas mežonīgi. Ja vien mēs varētu šeit apstāties un ļaut jums minēt par turpmāko raganas un burvja ar mataino sirdi likteni. Bet Roulinga turpina stāstu tālāk, kad viesi saķ uztraukties, kur palicis namatēvs. Vairākas stundas vēlāk viņi pārmeklē pili un atrod abus cellē. Uz grīdas guļ mirusī jaunava ar atvērtu krūškurvi. Viņai blakus notupies "sajukušais burvis", kurš glāsta un laiza viņas "spīdošo spilgti sārto sirdi" vēlēdamies samainīt to ar savējo. Viņa sirds tomēr ir stipra un atsakās pamest viņa ķermeni. Burvis, zvēredams vairs nekad nebūt savas sirds pārspētam, satver dunci un izgriež savu sirdi no krūtīm, īslaicīgi padarot sevi par uzvarētāju, ar sirdi "katrā asiņainajā rokā", līdz sabrūk pār jaunavu un mirst. Pēdējā rindkopa, kurā aprakstīta burvja nāve, ir pirmā kas izskatās nevienāda - rokraksts sagriežas uz augšu un pa labi pietiekami daudz, lai būtu pamanāms, liekot beigām izskatīties vēl vairāk negaidītām un apbēdinošākām.

Roulinga, tāpat kā vairums patiešām lielisko rakstnieku, nejūt nekādu žēlumu pret ļaunajiem. Rīkojoties lepnuma un patmīlības vadīts jau no paša sākuma, izolējot un nocietinot sevi pret visām jūtām, burvis atvēra sevi neprātam, pēc tam paņemot nevainīgu dzīvību, un iznīcinot arī savējo (vai neizklausās kā jebkurš cits nelietis?). Tāpat kā pārējos stāstos, ko mēs lasījām, noslēpums ir tēlainībā, abās īstā un iedomātā(sevišķi, kad ieraugi zīmējumus pirmajā lapā). Satraucošais un neaizmirstamais skats - neprātīgs burvislaiza asiņainu sirdi - ir konkurents Brāļu Grimmu drūmākajiem skatiem. Ņemot vērā, ka šis stāsts (un protams arī viss pārējais teksts) ir domāts kā fabulu krājums jauniem burvjiem un raganām, Roulinga ir radījusi stāstu,kas vislabāk parāda, ka Melnās maģijas nepareiza lietošana ir visbriesmīgākā un to ir visgrūtāk vērst par labu. Ar Melno maģiju, kā mēs ,fani, zinām, nevar spēlēties ...

*Nebija daudz laika, tāpec šoreiz tikai viens klāt, bet es turpināšu tulkot ...

Šo rakstu rediģēja berserks: 20.12.2007 01:42