Pagātnes ēnas, [GM][PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

No vēstules saņemšanas laika bija pagājušas septiņas dienas, visi, kas bija tās saņēmuši šobrīd atradās kādā neīpaši lielā istabiņā. Istaba bija ieturētu tumšos toņos un tajā kūrās kamīns, neskatoties uz to, ka ārā bija ap plus piecpadsmit grādiem pēc celsija skalas un saulīte apspīdēja zaļos laukus, kas bija redzami tālumā, palūkojoties laukā pa logu, kurš bija aizklāts ar ne pārlieku bieziem, bet ar gaismas necaurlaidīgiem aizkariem.
Pie kamīna atradās pāris krēsli, uz kuriem bija apmetušies trīs jauni cilvēki: Keita, Adams un Anastasija. Tālāk, pie sienas, kura bija pretī logam, atradās liels galds, ap kuru arī bija apmetušies cilvēki: Dereks, Mišels, Kals, Hēfaists, kā arī Edīte. Galds bija no ozolkoka un bija apklāts ar baltu galdautu, tikai greznās galda kāja, ļāva noprast, ka galds nav šāds tāds, uz galda stāvēja pušķītis lauku puķu, kuras viņš bija palūdzis saplūkt Esterei, kura šobrīd atradās tur pat pie vecās vīra, kurš sēdēja ērtā klubkrēslā un turēja mutē pīpi, kura gan nebija aizdedzināta, vecais vīrs lūkojās laukā pa logu un likās visai apmierināts, jo Deimians, kurš sēdēja tur pat blakus vīram, bija viņam nodevis ausij baudāmu ziņu.
Kopā skaitot telpā bija desmit jauni cilvēki un vecais vīrs, kurš sevi dēvēja par Kreontu, neviens gan īsti nevarēja saprasts vai tas ir vīra uzvārds vai vārds, jo vienmēr, kad tas tika kādam jautāts, tas neziņā raustīja plecus. Divi no šiem jaunajiem cilvēkiem bija atceļojuši ātrāk par noteikto laiku. Viena no tiem bija Estere, kura jau pie vīra atradās divas dienas. Kreonts pret meiteni izturējās ļoti labsirdīgi un kā jau piedienas pret patīkamu viesi, otrs bija Adams, kurš gan nebija mitinājies pie Kreonta, bet gan pie kādas ģimenes, kura pēc vīra lūguma, laipni atvēlēja puisim naktsmītni, pārējie bija ieradušies šajā rītā, kurš agrāk, kurš vēlāk, tas jau vairs nebija svarīgi.
-Esi tik mīļa, un atnes no virtuves kaut ko dzeramu un glāzes.- Labsirdīgi uzsmaidījis Esterei, kura atradās vecajam vīram pie kreisās rokas, viņš palūdza meiteni, kura jau labi zināja visa atrašanās vietu mājā. Jaunā meitene iegāja vienā no divām durvīm, kas veda laukā no istabas. Telpa bija salīdzinoši klusa, jaunie cilvēki tikai tagad sāka justies ērti šai siltajā telpā un sarunas bija tikai tapšanas stadijā. Pēc kāda brīža telpā atgriezās Estere, turot savās maigajās rokās paplāti ar divām krūkām, vienā atradās tīrs ūdens, otrā svaigs piens, un vienpadsmit māla krūzēm, kas noteikti nebija īpaši vieglas, jo īpaši priekš tik smalkas meitenes kā Esteres. Jaunā sieviete nolika paplāti uz galda, pie kura sēdēja pāris viesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit. -Paldies Ester,- vēl viens smaids no vecā vīra, kad viņš izņēma no mutes pīpi un aplūkoja katru jauno cilvēku, kas atradās telpā. Skatiens bija labsirdīgs, bet tomēr kaut kas lika nodrebināties, varbūt tas bija dēļ labsirdīgā smaida pazušanas, kad nopētot pēdējo no desmit viesiem, vīrieša sejā atkal iezagās labsirdīgs smaids.
-Es ceru, ka ceļš līdz šejienei jums bija mierīgs un patīkams,- Kreonts iesāka, pievērsdamies ikvienam telpā –Esmu pateicīgs, ka atsaucāties uz manu lūgumu, man kā jau vecam vīram, tas tiešām nozīmē daudz.- Piebilde– vecam vīram –likās neiederīga, jo sēžot klubkrēslā Kreonts izskatījās visai enerģisks un nemaz tik vecs, vien sirmie mati un iesirmā bārda bija spējīga nodot vīra īsto vecumu. Mirkli ieturējis pauzi, viņš turpināja –Nevilkšu visu šo lietu garumā un uzreiz ķeršos pie mūsu mērķa skaidrošanas. Ceļa ilgums būs tikai atkarīgs no pārvietošanās ātruma, tas vai mums vajadzēs šķērsot robežu, vai nē, būs atkarīgs no tā, kā viss pa šo laiku ir mainījies. Mūsu mērķis ir kāds ciematiņš, iemesls kādēļ tieši tur, lai paliek manā ziņā,- vīrs nedabīgi strikti noteica, kad jau mierīgi turpināja, -Domāju, ka esat jau paspējuši atpūsties pietiekami ilgi un ceļā varam doties pietiekoši drīz. Vēl mierīgi padzeraties un ja kādam vajag papildināt ēdienu krājumus, tad droši dodaties uz virtuvi. Tās atrašanās vietu varat lūgt Esterei vai Keitai. Pēc desmit apļiem jūs gaidu ārā.- Ar to Kreonts piecēlās no klubkrēsla un izgāja no telpas, atstājot savus viesus. Nu, viņiem bija izvēle, ko darīt atlikušās desmit minūtes. Vai nu palikt šeit, vai nu doties uz virtuvi, vai jau doties laukā, kur sagaidīt pārējos.

[Snorkes Jaunkund...]

Hēfaistam uzmācās pavisam vieglas galvassāpes. Jauneklis aizvēra acis un mēģināja neklausīties bērna raudās, taču tas nebija iespējams, tieši otrādi – tās kļuva pat skaļākas.

Hēfaists atvēra acis un pamanīja, ka apkārt ir kāda kustība.
Vējš? Bet vējš taču pat nepūš.
Puisis apmulsis domāja un izjuta nejauku nemieru. Viņa acu skatienu pievērsa Edīte, kas bija jau gandrīz aiz līkuma.
Stāvi! Jāj atpakaļ!
Viņš vēl sauca, bet Edīte tagad bija pazudusi. Hēfaists jau gatavojās lēkt zirgā un sekot jaunajai sievietei, kad gaisu pāršķēla kliedziens.

Pametis skatu atpakaļ, Hēfaists redzēja, kā no sava zirga nokrīt Estere. Viņas suns smilkstēdams un riedams metās klāt savai saimniecei, kura izskatījās pilnīgi un galīgi bezspēcīga, kā ievainota.
Hēfaists pieskrēja Esterei klāt un apstājās – blakus Esterei bija lielais ganu suns Anke.
Hēfaists ieskatījās sunim acīs un viegli pasmaidīja. Tas varētu likties nedaudz jocīgi, bet ne Hēfaistam. Pirms palīdzības sniegšanas Esterei, Hēfaistam noteikti tas „jāpaziņo” Ankem.
Jauneklis piegāja pie nokritušās Esteres un, tā kā viņa nebija ar muti pret zemi, tad puisis viegli paslēja meiteni aiz pleciem un pats notupās tā, ka Esteres galva tagad bija uz viņa ceļgaliem. Stingri turot viņu aiz pleciem, Hēfaists pieliecās viņai tuvāk un jautāja:
Kur tev sāp? Vai vari paelpot?