Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... |
24.02.2004 19:19
Raksts
#1
|
|
Valara Grupa: Biedri Pievienojās: 22.08.03 Kur: kaut kur te Dzejnieks 2008 |
tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.
Aleksandrs Čaks Atzīšanās Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu? Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz Un vairs nezinu miera ne mirkli. Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, Mani samīs drīz ilgas kā zirgi. Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats, Rauju lapas no kokiem un ceru, Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats, Bet -- tās tukšas es notekās beru. Tad es veros tāpat visos logos, varbūt Tavas acis tur redzēšu spīdam, Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd, Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam. Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst Man no vientuļā mākoņa sejā?... Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst Manā asā un satrauktā dzejā? Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc, Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?... Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44 |
|
|
16.12.2007 15:11
Raksts
#2
|
|
Studē augstākās pārvērtības Grupa: Biedri Pievienojās: 09.01.06 Kur: zaudētava |
Ojārs Vācietis.
*** Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums, ka man kauns par viņa milzīgumu. Es nevaru pierunāt lūpas, lai viņas to pasaka. Es nevaru salīgt ar papīru, lai tas viņu paņem. Un neizsacīts tas nevar palikt. Ar katru sekundi vairāk plīst kapilāri, kamēr saplīsīs pavisam. Laikam tas viss mēmi krājies pa gadiem, apvārtījies ziedputekšņos pa priekiem un bēdām un tagad pieprasa savu reizi un tiesu. Un stāv tā reize pār mani kā šķīlies un tagad vairs nedziestošs zibens. Cik negaisies bija jānāk, cik zibeņiem bija jāšķiļas, lai beidzot tie kļūtu nedziestoši! Ojārs Vācietis. Tu vari. Tu vari parādīties uz mirkli kā zibens. Tu vari atnākt ar ausmu un aiziet ar rietu kā diena. Tu vari aizdegties degot un dziestot kā svece. Tu vari būt visam pāri - pirms manis, man esot, pēc manis kā laiks. Tu vari visu. Tev nav atnākšanas un aiziešanas - tu esi manī. Ojārs Vācietis. *** zvaigzne skatījās uz leju tikai neredzēja sevi kā es tevi neredzēju arī skatoties uz leju dienu zāļu mūžamežā krustām šķērsām liktos mūžos tavu acu divas zvaigznes arī skatījās uz leju lai no dzīves nereibst galva. [♥] Šo rakstu rediģēja ogle.: 16.12.2007 15:11 |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 02.06.2024 15:30 |