The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Pūķēns Sāra]

Tiēna saprotot, ka nekāda sīkāka skaidrošana nebūs, veikli izslīdēja laukā no telpas. Aiz muguras palika vēl sarunas, bet viņa bija pilnībā pārliecināta, ka vairāk nekas neatliekami svarīgs netiks teikts. Augstie papēži klusu klabēja pret bruģi, kad jaunā sieviete steidzās uz savu dzīvokli, kas atradās tur pat netālu, var teikt blakus. Iesteigusies mazajā, bet omulīgajā dzīvoklītī, viņa pārmeta pār plecu zobena somu ar savu lielāko dārgumu, tad vēl uzskibelēja uz lapiņas pāris vārdus, un to pārlasījusi smagi nopūtās. Ja viņš nepārpratīs, tad nekas vēl nav zaudēts, ja viņš domās, ka neesmu uzzinājusi taisnību un tādēļ aizbēgusi, tad viss būs labi.

Pa ceļam transportu rindai, pievienojās melns Jaguārs. Tiēnas soma un zobens atradās uz blakus krēsla, kamēr skatiens mierīgi lūkojās taisni uz ceļa. Atbraucot līdz angāriem, viegla smaida atblāzma atspoguļojās sejā, viņa paņēmusi somu un zobenu, izkāpa no mašīnas. Gaisma viegli apžilbināja, bet cepure pasargāja no lielākās tās tiesas. Atskanot augsto papēžu klaboņai, sieviete iegāja angārā un nopētīja to. Pietiekami labā kārtībā, klusi iekāpjot lidmašīnā, viņa ieņēma vienu no vietām pie loga, zobenu noliekot uz zemes un atbalstot pret kājām, bet somu ieliekot sev klēpī. Seja tika vērsta pret logu, tādēļ pat ja nebūtu cepure, kas jau atkal traucēja saskatīt šīs daiļās būtnes seju, nebūtu iespējams saskatīt sievietes sejas pantus. Es raudāšu no laimes, ja šis viss būs kārtējais neaptēstais neaptēstā cilvēka plāns, kurš izlasot vienu teiku ir visu izpūtis no pirksta, un es sava naivuma dēļ būšu uz tā uzķērusies. Es par to saldi smiešos.