The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Kalevale]

Paldies, Anita noteica, uzsmaidot Mišam, kas tik laipni bija piedāvājis braukt kopā. Šoreiz gan viņa neatteica, taču uzreiz arī nedevās, tikai klusi piebilda: Es lūgtu tomēr atbildi, kad nonāksim lidostā. Atlaidusi Džozefa roku jaunā meitene devās uz atvērto durvju pusi. Viņa gan nezināja, ar ko kopā braukt būtu drošāk, taču cerēja, ka ir izdarījusi pareizo izvēli.

Rudmate noskatījās kā aizbrauc kāds pārītis, šķiet, tas bija tieši tas vīrietis, kuru Anita šodien bija sastapusi pirmo, protams, vēl kāda sieviete, kurai Eglīte sevišķu uzmanību nepievērsa, bet citi acīmredzami to darīja. Gluži kā ar to meiteni, kas dzēra sarkano šķidrumu, meitene pie sevis konstatēja. Acīmredzot asinis, viņa vēl nodomāja, dīvaini secinot, ka viņa ļoti gribēja izcelt un izrādīt faktu, ka nav parasts cilvēks, turklāt vēl piebildes par sauli... Un tad vēl tie cilvēki domā par neiecietības pamatu, ja šādi izrādās... rudmate nozibināja acis un iekāpa mašīnā.

Paldies, viņa atkārtoja vēlreiz un nu jau drošāk un skaļāk.
Gan jau būs labi.