The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Ungaarijas ragas...]

Pasaules glābšanas misija? Emīlija savilka uzacis uz augšu. Vai tāpēc te visi izskatās tik saspringti?
Pēdējais bija vairāk domāts sievietei, kas izskatījās gatava iet prom, tūlīt pēc viņas atnākšanas. Taču pati doma, par to, ka būtu ierocis, kas iznīcinātu visu to sodību baru, bija vilinoša... Un nereāla.
Tomēr Emīlija nolēma noskaidrot visu līdz galam, galu galā viņas maizes darbs bija rakstīt par visādām cilvēkuprāt nereālām lietām. Tai pat laikā viņa neuzkrītoši turpināja pētīt pārējos, ko bija iesākusi darīt, līdzko ienāca pa durvīm.
Tā vampīrs, kurš, kā izskatās, īpaši neslēpj to, ka ir vampīrs... Tad Emīlijas skatiens apstājās pie meitenes ar blondajiem matiem. Kāpēc viņa pirmajā brīdī bija nospriedusi, ka šī gaišmatainā būtne ir medījums, varbūt tāpēc, ka viņa nemitīgi centās izlikties par to, kas nemaz nav?
Tad Emīlijas skatiens strauji pievērsās "tam vīrietim", kā viņu nosauca mednieks ar izsmējīgo balsi.
Es atvainojos, bet vai jūs sīkāk nepateiktu kurā vietā lidostā, kā un uz kurieni? Emīlija pievienoja savu jautājumu pārējiem, acīmredzot neatbildētajiem. Viņa neraizējās par to, ka tas varētu kādam izklausīties muļķīgs, labāk bija vienreiz uzdot stulbāku jautājumu, nekā pēc tam kost pirkstos, ka kaut kas nav tā kā vajag.