The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Pūķēns Sāra]

Un tagad vēl sāciet atzīties viens otram mīlestībā! Tiēna absurdi nodomāja. Nebija īstā vieta un laiks runāt par uzticību un neuzticību, protams, ja viņiem atlikušās divas stundas nebija ko citu darīt, tad lūdzu, bet viņai bija pietiekoši daudz ko darīt pirms doties bezatbildīgā ceļojumā, tādēļ lieki strīdi un diskusijas tikai kavēja tāpat to mazumu atvēlētā laika un pilnīgi vienalga vai tie bija cilvēki no Elevetano dzimtas vai no kādas citas.
-Vai jūs lūdzu nepabeigtu, ko iesākāt, ja bija vispār ko pabeigt, un tieši no kuras lidostas mēs izlidojam... un mūsu lidmašīna tātad ir sešos?- Tiēna bija piecēlusies no krēsla un stalti izslējusies, gaidot Džozefa atbildi, lai varētu nekavējotis doties savās darīšanās. Ja kāds uzzinās, ka šāda nieka dēļ esmu pametusi to ko tik ilgi lolotu gandrīz pirms pašām beigām, es... vestēvs mani vienkārši... vajag paspēt izspēlēt kārtis... Sieviete citu acīm, mierīgi piepacēla labo roku, palūkojoties pulkstenī, it kā viņa vēlētos pārliecināties cik ir divas stundas no lidmašīnas attiešanas, bet viņa vispār lūkojās pulkstenī, lai zinātu cik atlicis laiks, lai pabeigtu iesākto. Seja joprojām nebija īsti saskatāma cepures dēļ, kuru, kā izskatījās, šajā tiksānās reizē viņa netaisījās novilkt. Nolaidusi labo roku, uz kura atradās nenoliedzami dārgs un izsmalcināts pulkstenis, viņa pieklājīgi pamāja ar galvu Mišelam, kurš tik nesen bija ieradies.