The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Logan]

Elektus neuzticējās nevienam, ne vampīram, ne cilvēkam. Varbūt vienīgi saviem vecākiem, un reiz, kādreiz Valkīrai. Uzticību pievīla, ticību nodeva, cerības neattaisnoja. Ko gan cilvēki gaidīja no šīs pasaules? Uzticība bija palikusi vien pasakām. Vampīru nogalina nocērtot galvu, noder arī miruša cilvēka asinis, saule viņus dara vājus - tās bija domas, kas Elektus galvā uzzibsnīja ikreiz, kad skatiens, domas pievērsās Anu. Mednieks un upuris. Nē, viņš neuzbruks, bet viņa varēja. Vampīri bija daudz izmanīgāki, viltīgāki. Bet kaut kas šo sievieti darīja citādu. Nē, nedrīkstēja padoties. Reiz viņš to jau bija pieļāvis.
- Piedod.
Piedod, es nevaru uzticēties. Piedod, bet es negribu. Piedod, bet tā nav mana vaina. Piedod. Jā. Neskaties tā, neprasi to. Elektus atlaida smagā aizkara audumu, ko visu laiku ņurcīja, pa nelielu spraudziņu vērodams ielu. Viņš piegāja pie Anu, klusi apsēdās un pavirpināja rokās glāzi, no kuras viņa dzērusi. Kāda asinis.
- Būs jau labi, viņš čukstēja Anu ausī, tā lai citi nedzird. - Būs labi.
Lūdzu, klusē, nerunā skaļi, lai tas, tas, kā viņu sauca, var runāt.
Anu smaržoja pēc asinīm. Un pēc vēl kaut kā. Vilinoša. Elektus aizvēra acis. Koncentrējies.

Šo rakstu rediģēja Denija: 14.12.2007 01:22