The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Pūķēns Sāra]

Sieviete vērīgi klausījās Džozefa teiktajā, bet līdz brīdim kamēr netika pieminēti dēmoni un metāla izmantošana, sievieti īpaši neinteresēja tā visa jēga. Viņad dzimta bija simtiem gadu tiekusies izveidot ko tādu par ko runāja šis vīrietis. Viņas zobens un lodes bija viens no sasniegumiem, bet tie tikai spēja uz mirkli neitralizēt.
Tiēna viegli ieinteresēta atspieda elkoņus uz krēsla rokturiem un uzlikusi zodu uz saliktajām plaukstām, lūkojās uz Džozefu. Zaļās acis zem cepures, kuras vērīgi pētīji vīrieti, likās savādas un varēja radīt šaubas par par viņas cilvēcīgumu.
-Jūsu priekšlikums ir kārdinošs un ja sakāt visu kā tas ir, tad arī ļoti vajadzīgs. Mūsu ienaidnieki ar katru brīdi kļūst stiprāki un zinātnes attīstība nāk vairāk pa labu viņiem nekā medniekiem, bet sakiet, cik ir liela iespēja iegūt šo zobenu? Un cik liela veiksmīgi izmantot tā materiālu?- Sieviete kas iepriekš likās tik mierpilsoniska tagad nemaz neatgādināja parastu iedzīvotāju, kurš netīši ieklīdis šajā telpā, bet gan spēcīgu mednieku, kurš zina ko grib, bet nedara neko nepārdomājot.
-Un pirms vēl visi izlemj, vai būtu iespēja vēl pabeigt to, kas iesākts šajā pilsētā? Tas neiazņemtu vairāk kā piecas minūtes.-