The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Kalevale]

Sāksim runāt, Anita asi izmeta, varbūt pat asāk nekā gribējusi, tomēr sēdēšana šeit viņai nekādu prieku nedarīja un galu galā, ja kāds kavējās, tad pats pie tā bija vainīgs un zaudēto varēs atgūt vēlāk. Anita vienmēr bija uzskatījusi, ka cilvēkiem jābūt precīziem, ja kaut kas ir norunāts, tad tā vienkārši ir un nevar kavēties vai neierasties, vadītājs jau bija nokavējis, tātad cilvēkiem jau bija bijis pietiekoši ilgs laiks, lai ierastos, nu vajadzēja kliedēt šaubas par to, kāpēc viņi visi ir savākušies šeit, tik dīvainā sastāvā.

Nedaudz samiegusi acis, viņa uzmeta skatu sēdošajiem cilvēkiem - vai ko iebildīs, taču patiesībā viņai tas nerūpēja, viņa vienkārši gribēja to paveikt un tad doties prom. Prom, tālāk savās gaitās, kas nu jau bija sākušas kļūt ierastas.

Aizlikusi kārtējo rudo cirtu aiz auss, kas nepiekāpīgi negribēja padoties, viņa nepacietīgi palūkojās uz vīru, kurš sauca sevi par Džozefu. Viņa gaidīja izskaidrojumu, vienalga ko, galvenais, lai viņš sāk. It kā viņš varētu zināt, kurš ieradīsies un kurš nē, Anita dzēlīgi pie sevis nodomāja, skaidri zinot, ka nebūtu šurp devusies, ja nebūtu ziņkārības un daudz, daudz problēmu, tai skaitā, policija, kas vilktos viņai astē.
Tie puiši zili melnajās uniformās patiesībā nemaz nebija tik stulbi, cik tos iztēloja amerikāņu filmās.